100 skarbas dziedāšanas gadi

Dziesmu svētki esot viena no mūsdienu Latvijas kultūras būtiskākajām iezīmēm, kultūras kanona stūrakmens. Tomēr, kā izskatās, liela prieka no šiem svētkiem nav, vismaz, ja spriež pēc to plakātiem. Skarbi, nikni, kareivīgi – tā mākslinieks (īstenībā, protams, daudzi mākslinieki) tver dziedošo latvieti. Šķiet, ka kopš Ausekļa hrestomātiskā dzejoļa parādīšanās dziesma nekad nav pārstājusi būt par ieroci:

Augstu, augstu vaļa logā, – vaļā logā,
Vaidelotis parādās, – parādās,

Sirmiem matiem, baltu bārdu, – baltu bārdu,
Vaidu kokle rociņās, – rociņās:

Strinkšēja kokle, dziedāja vecais,
Igauņiem vāles iz rokām šļuka

Bet nē – alojos – LPSR laikā dziedātāji bija reizēm arī līksmi. Tas gan droši vien dziesmas kā ieroča statusu maz mainīja. Mans personīgais skarbuma etalons ir VI vispārējo dziesmusvētku vaidelotis ar vaidu kokli rociņā. Tik tiešām “Dziedāja vecais!” Vai! igauņiem! Koklētāju trio Dr Kārļa Ulmaņa protektorātā arī ir kanona vērti.

Dziesmu dienas IX_latviešu_dziesmu_svētku_plakāts_1 IX_latviešu_dziesmu_svētku_plakāts_2 IX_latviešu_dziesmu_svētku_plakāts V_Vispārējo_latviešu_Dziesmu_svētku_plakāts_1910 VI_vispārējie dziesmu svētki VII_latvju_vispārējo_dziesmu_svētku_plakāts_1931_1 VII_latvju_vispārējo_dziesmu_svētku_plakāts_1931 VII_latvju_vispārējo_dziesmu_svētku_plakāts_1933 X_DZSVETKU-PLAKATS1 XI (II LPSR) dziesmu svētki XII_(III LPSR) dziesmu svētki

Un, lai ikdienas burzmā neaizmirstos tautiskā darba nopietnais raksturs, uz kāda Tallinas ielas brandmūra mākslinieks tapinājis arī monumentālās mākslas formu

Skarbā dziesma (Tallinas ielā)

Advertisements