Sušāra jeb Aizkalniņa dūmi kūpa, kas tos dūmus kūpināja?

Iepriekšējā ierakstā stāstīju par pēcsešdesmito gadu latvieša dabisko instinktu dzēst kūlas ugunsgrēkus un prognozēt to iespējamās traģiskās sekas (pirms 60tajiem Latvieši par to neuztraucās). Tomēr šis nebūt nebija vienīgais ar dūmiem saistītais piedzīvojums.

Dažas dienas pēc ierašanās Melnkalnes ciematā, devāmies pastaigāties. Ceļš veda gar kapsētu un vietējā ciema baznīcu (te ir pieņemts, ka kapsēta ir ap baznīcu). Pēc tam uzkāpām tuvējā paugurā. Latviski to varētu saukt par klinti. Vispār te visapkārt ir klints. Kad saku “klints,” tad tas nav drupanais smilšakmens, bet gan nejēgā ciets kaļķakmens. Dažas vietas starp klini ir aizpildītas ar zemi, tur tad var kaut kas augt. Zemes pleķi savulaik ir bijuši tik dārgi un vērtīgi, ka ikviena, pat vismazākā ielejiņa ir padarīta par, piem., 5×5 metrus lielu pļaviņu.

Lauciņš, ko kāds izbūvējis nelielā kalnu ieplakā

Paugurs apstādīts priedēm, un dabīgi apaudzis kadiķiem (līdzīgi, kā Latvijā, tikai ar oranžām ogām un cietākām adatām), piesaulītē zied savvaļas krokusi un sniegpulkstenītes (vietējā valodā visibaba, jeb “karājas vecmāmiņa” – un kas teiks, ka nekarājas?). Tā uzkāpjam kalniņā un acīm paveras skats uz ciematu no citas perspektīvas. Pamanām līdz šim neredzētu dominējoši lielu celtni. Tā ir aptuveni trīs vai vairāk stāvus augsta, acīmredzami tikko celta, tai ir pilij līdzīgs tornītis, kurā lepni plīv sarkanais Melnkalnes karogs.

Pirmā doma bija, ka tai jābūt kādai publiskai telpai – karogs kā nekā. Varbūt skola? Varbūt pašvaldības ēka, par kuras klātbūtni līdz šim neko nebijām dzirdējuši? Nokāpām lejā un piegājām tuvāk. Nē: kā izrādījās, tā pilnīgi noteikti nebija publiska celtne – nekādas plāksnes vai uzraksti ne par ko tādu neliecināja.

Nodomājām, ka tā ir kāda jaunbagātnieka bērnības fantāziju īstenojoša savrupmāja

Ēka atradās dārza vidū un tai apkārt bija mazākas, vecākas dzīvojamās mājas. Manas asociācijas bija viennozīmīgas: Zorgevica kvartāls Pārdaugavā. Tiem, kas nezina, Zorgevica, bijušā Latvijas Dzelzceļa šefa māja agrāk izskatījās nedaudz pēc cietokšņa ar kaltiem vārtiem, bet tad to papildināja stilizēta pils ar tornīti un varēja vien pabrīnīties, kāds bērnības sapnis te tika izdzīvots.

Bērnības sapņi īstenoti Buršu ielā 5, Rīgā

Tā nu, balstoties šajā un citās pieredzēs par bērnības sapņus īstenojošiem jaunbagātniekiem Latvijā, nolēmu, ka šī noteikti ir tāda pati.

Otrā rītā vietējā krodziņā kāds vīrs sazvanīja kādu citu vietējo vīru un teica viņam: “nāc, te ir atbraucis viens pētnieks no Latvijas un viņš grib apskatīt kūpinātavas. Mēs izvēlējāmies tavējo kā reprezentatīvu piemēru.” Vīrs pēc minūtes bija klāt un veda mūs skatīties.  Mūsu ceļš ne tikai veda tajā pašā virzienā, bet gan tieši pie minētās jaunbagātnieka villas. Tā ne tikai nebija pils, bet pat nebija dzīvojamā māja. Kā izrādījās, tā bija tā dēvētā sušara – vietējā šķiņķa pršut žāvētava.

Pršuts žāvējas kalnu gaisā un dižskabāržu dūmos

Šeit vienlaikus var žāvēties 15 000 cūku kāju, kas karājas 10 rindās viens virs otra. Pirmajā stāvā apstrādā jēlo gaļu – sāla un vēlāk presē, lai izspiestu lieko ūdeni, tad augšstāvos vairākus mēnešus žāvē un kūpina nelielā siltumā un mazā apdūmojumā un pēc tam vēl vairākus mēnešus nogatavina, ļaujot gaļai mazliet appelēt. Viss process aizņem apmēram gadu.

Jau teju gatavs pršuts pagaidām vēl nobriest pagraba tumsā. Saimnieks kepkā

Sušaru Saimnieks bija uzbūvējis gandrīz pilnībā savām rokām, ieskaitot akmens bluķu ciršanu un apskaldīšanu. Lai būtu interesantāka dzīve, viņš vēl bija izbūvējis divus baseinus forelēm un cirkulācijas sistēmu papildinājis ar paša izcirstu strūklaku tautas dzejnieka Ņegoša galvas veidā (ūdens, protams, tek no mutes – kas vienlaikus ir arī sava veida politisks komentārs).  Blakus esošās mājas bija viņa dzīvoklis. Pils tornītis gan bija reference uz kādu senu viņu dzimtai piederējušu nocietinājumu, bet īstenībā bija lifts, ar kuru pusgatavās cūku ciskas transportē starp dažādiem stāviem un līmeņiem.

Tik daudz par stereotipiem, kurus paņemam sev līdzi, apmeklējot svešas zemes un kas mums liek domāt, ka ir tas, kā nav.

Advertisements