Suza jeb asaras kā kultūras fenomens

Aptuveni divas nedēļas pēc ierašanās Melnkalnē, intensīvi klausoties vietējo20170327_152451 Latvijas Radio 1 analogu (kurš aizdomīgā veidā saucas Melnkalnes Radio), novērojām, ka, viens vārds atkārtojas teju jebkurā dziesmā, proti, suza. Ātri vien sameklējām vārdnīcā šī vārda nozīmi – “asaras”. Tiem, kas lasa par melnkalniešiem sarakstītās grāmatas (kā es) tik biežā asaru pieminēšana varētu šķist dīvaina (skat. piem. Banović, Branko. 2016. The Montenegrin Warrior Tradition. Questions and Controversies over NATO Membership. New York: Palgrave Macmillan, kurā vēlreiz aprakstīta melnkalniešu kareivīgais tēls). Pēc dažām dienām nolēmu pajautāt kaimiņam, ko viņš par to domā. Kaimiņš nav cilvēks, kam valoda plūst kā burbuļojošs strautiņš. Drīzāk gluži pretēji. Tāpēc viņa atbilde bija: “Eh, horvāti! Viņi daudz dzied”. Tā nu izrādījās, ka Melnkalnes radio, kas, protams, pārraida melnkalniski, lielu daļa sava repertuāra veido no horvātu importa. “Eh, horvāti”, protams ietvēra daudz vairāk dažādu attieksmju, starp kurām droši vien bija arī tas, ka horvāti ne tikai dzied, bet arī ir emocionāli daudz mīkstčaulīgāki (un tam, kā jau visiem stereotipiem nav jābūt nekādā ziņā patiesam uzskatam). Šā vai tā dziesmas, kurās tiek “palaista asara” (pustiti suzu, t.i., apraudāties, bet burtiski – palaist asaru) ir tik biežs viesis radio viļņos, ka mēs ar sievu sacenšamies, kurš pirmais pamanīs dziesmā šo vārdu. Un par spīti visam melnkalniešu klausītājiem droši vien nav nekādu iebildumu pret attiecīgo emocionālo stāvokli.

Tomēr suza acīmredzami ir kaut kas vairāk par vienkārši asaru dziedzera produktu, kas raksturīgs īpašam emocionālam pacēlumam. Tas ir arī dažāda veida dzidrības un tīrības simbols. Tā, piemēram, netālu esošajā restorāniņā, kas saucas “Etno selo” ir vitrīnledusskapis, kuru rotā attiecīgais vārds. Tas tāpēc, ka Suza ir vietējas izcelsmes minerālūdens. Tas nav sāļš, kā varētu sagaidīt pēc nosaukuma. “Asara” acīmredzami attiecas uz dzidrību. Upe Tara, kura Melnkalnē izgrauzusi Eiropas dziļāko kanjonu, tiek dēvēta par Suza Evrope, t.i., Eiropas asara un tas ir gan par skaistumu, gan par tīrību un dabiskumu un pilnīgi noteikti par Melnkalnes būtisko vietu Eiropā, jo šī asara ir tieši šeit, nevis kaut kur Vācijā vai Itālijā. Par šādām augstām vērtībām droši vien domāja jaunievēlētais Serbijas prezidents, kad viņš savu uzvaru vēlēšanās aprakstīja ar vārdiem čista kao suza”t.i., “tīra kā asara”, šajā gadījumā sakot, ka neviens nevar apstrīdēt, ka tieši viņš ir uzvarējis. Arī dziesmu konteksti liek domāt, ka suza apzīmē arī sava veida emocionālo šķīstību, kur raudātājs šādi apliecina, cik patiesas, tīras un cēlas ir viņa vai viņas jūtas.

Te ir video, kurā interesenti var noklausīties kādas horvātu grupas dziesmu par tādu raudāšanu, “kā nekad agrāk (pušti suzu kao nekad prije), jo šī asara ir mīla, kuru sirds nav līdz galam izmīlējusi” – labākajās šlāgeraptaujas tradīcijās.

Bet, runājot par dziesmām horvātu valodā, es, protams, mazliet ironizēju. Kad ierados Melnkalenē pirmo reizi kaut kad šī gadsimta pašā rītasumā, neviens nerunāja par melnkalniešu valodu. Tomer jo tuvāk nāca neatkarības referendums, jo vairāk runāja arī par to un tagad tā ir ikdiena. Agrākos laikos šejienes valodu dēvēja par serbu-horvātu valodu, kurai esot vairāki dialekti. Šīs valodas paveidus runāja un vēl joprojām runā Serbijā, Horvātijā, Melnkalnē un Bosnijā. Tomēr pēc Dienvidslāvijas sabrukuma jaunizveidoto valstu valodas nacionālisti teica, ka tā nav nekāda štelle, ka būtu jārunā svešā valodā. Serbijā un Horvātijā, protams, dilemmas nebija – katrs turpināja ar savu pusi no bijušā valodas nosaukuma pīrāga. Grūtāk bija Bosnijā un Melnkalnē, kuras galu galā tomēr nonāca pie lēmuma, ka viņiem tagad būs sava valoda. Tā, starp citu, pēdējo 20 gadu laikā Eiropā ir dzimušas vismaz divas jaunas valodas.

Praksē gan nav tik viegli, kā gribētos šādas politikas veidotājiem. Vietējie melnkanieši, pat tie, kuri apgalvo, ka runā melnkalniski, atzīst, ka īsti jau viņi to valodu nemākot, jo visi skolā ir mācīti standarta serbu-horvātu valodu un vietējos dialektus ir aktīvi aizmirsuši. Turklāt katrā pilsētā ir savs apakšdialekts, un dažos novados ļaudis spītīgi apglavo, ka runā serbiski. Vēl citās pilsētiņās skolēni tīri sava stila dēļ runā “ekaviešu” dialektu, t.i., to, kurā runā Serbijas serbi kaut arī pēc izrunas nereti viņu valoda līdzīgāka tia, ko lieto Bosnijā vai pat Horvātijā.

Par šāda valodpolitiskā labirinta virsotni nesen varēja lasīt šajā rakstā, kas publicēts horvātu etnogrāfijas žurnālā. Tajā cita starpā rakstīts par problēmu ar Serbijā dzīvojošajiem horvātiem. Proti, Serbijas konstitūcija viņiem garantē tiesības mācīties savā dzimtajā valodā. Pēc tautības viņi ir horvāti. Tātad, kā saka valodnacionālisti, viņiem būtu jāmācās horvātu valodā. Tomēr sociolingvistiskais fakts ir tāds, ka minētie horvāti runā tieši tādā pašā valodā un dialektā, kā attiecīgajā apgabalā dzīvojošie serbi. Horvātu grāmatas savukārt tiek rakstītas horvātu standarta literārajā valodā, bet šī valoda nav tā, kurā runā horvāti, kas dzīvo Serbijā. Tā nu iznāk, ka viņiem būtu jāmācās vai nu no grāmatām, kas ir rakstītas tādā valodā, kādu viņi runā, bet, kas ir viņiem etniski svešas (hm), vai arī no grāmatām, kas rakstītas viņu pašu valodā, bet kurā viņi nerunā. Nu, tāds labirints, turklāt tam visam jāpiebilst, ka atšķirības, par kurām šeit runājam ir aptuveni tādas, kā starp rīdzinieka un liepājnieka runasveidu. Vienā valodā ir hleb, otrā kruh (maize) un vienā saka džimbulis, bet otrā – tramvajs un tam ir principiāla nozīme!  (starp citu, šo rakstot, atkal dzirdu dziesmu par “suze u očima“, t.i. asarām acīs)

Lai nu kā tur būtu, visi – gan tie, kas domā, ka viņi dzīvo Balkānos, gan tie, kas kategoriski noliedz jebkādu šādu iespēju, lasa vienu un to pašu literatūru (tikko radio ziņoja par kādu jauno un dauzsološo rakstnieku, kas publicējas Belgradā, bet pēc izcelsmes esot Melnkalnietis, turklāt balvu par jaunāko romāju saņēmis Bosnijā – valstīs, kas katra runājot savā valodā. Melnkalnes universitātē ir Melnkalniešu valodas un dienvidslāvu literatūras katedra), un klausās tās pašas dziesmas par suzu. Tā vien gribas atcerēties Grigores Vieru dzejoli, kuru savulaik latviski tulkoja Imants Ziedonis, mūzikā ielika Ainars Virga un dziedāja leģendārie “Līvi”: “Vienā valodā raud visi ļaudis…” Te nu tas ir – pusti suzu…

Advertisements