Populārā zinātne

Izglītības un Zinātnes ministrija nule nākusi klajā ar iniciatīvu par līdzdalīgo pētniecību. Proti, ministrijas mājaslapā publicēts aicinājums katram, kam nav slinkums, aizpildīt anketu par Latvijas zinātnes turpmākās attīstības virzieniem. Anketa neaizņems daudz laika – tikai 10 minūtes, rezultāti būšot anonīmi un tikšot prezentēti apkopotā veidā. Feisbukā izveidotajā sociālo un humanitāro zinātņu aizstāvības diskusiju grupā aptauja tika pamanīta un izskanēja aicinājums izmantot šo iespēju, lai sabalsotu mūsējiem izdevīgus rezultātus. Anketa to, protams, atļauj: zinātniskas intereses urdīts paeksperimentēju un iesniedzu anketu trīs reizes un visas trīs reizes tā tika pieņemta. Tādēļ pieļauju, ka sabalsot simtiem vajadzīgo rezultātu būtu ērti un vienkārši. Tomēr man šī doma nebūt nešķita spīdoša.

Viena no sociālo zinātņu kaitēm ir fakts, ka to rezultāti nenovēršami pārklājas ar dažādu politisku interešu grupu pārliecībām. It kā jau vajadzētu pētīt bezkaislīgi un objektīvi, bet to ne tikai ir neiespējami izdarīt teorētiski, bet arī praktiski ir pietiekoši būtisks spiediens rīkoties pretēji objektivitātes principiem. Latvijas publiskā telpa ir pārpildīta ar “pētījumiem”, kurus ir pasūtījuši dažādi komercuzņēmumi vai publiskās institūcijas un kuru darba uzdevums ir skanējis aptuveni šādi: “atrast pamatojumu/argumentus, kas apliecinātu mūsu ideju pareizību”. Nauda ir laba, tā, kā to zināja jau senajā Romā, nesmirdot, tāpēc vienmēr var atrast kādu vairāk vai mazāk izsalkušu zinātnieku, kas izdarīs visu, lai minētie argumenti tiktu “atklāti”  un “empīriski pamatoti”.

Nauda varbūt nesmird arī, bet godprātīguma trūkums var izraisīt visai netīkamus trūdēšanas procesus ar šo naudu saistītajā jomā. Pētnieciskā vidē apbružājies sociologs smīn kā zinošs cilvēks, sak, aptaujā var dabūt tādas atbildes kādas vajag, jāmāk tikai pajautāt pareizi. Politikas padomnieks šķendējas vien par to, ka nav sarunājis pareizo un mākošo sociologu. Savukārt politiķis vai ierēdnis, uzklausot kā vienu tā otru, nolemj, ka pētnieki var teikt, ko viņi grib, jo, citējot Kurtu Vonnegutu, I guess otherwise. Proti, visi fakti ir štrunts, jo ‘kas maksā, tas pasūta mūziku’. Pasūtījuma darbi un robežas izzsušana starp profesionāli veiktu izpēti un mārketinga pakalpojumiem ir gandrīz pilnībā iznīcinājuši Latvijas žurnālistiku. Attiecībā uz sociālajām zinātnēm nav daudz labāk. Pasākumi (kā šī anketa), kas veicina šaubas par pētniecības jēgu un nozīmi, padziļina purvu, kurā nonākusi Latvijas zinātne.

IZM izveidotā aptauja vairākos aspektos profanizē zinātnes darbu. Lai gan līdzdalīgajai plānošanai ir savas priekšrocības, ir aspekti, kuros tautas viedoklis nav vislabākā vadīkla. Ja cilvēkam nav nekāda priekšstata par attiecīgiem procesiem, tad diez vai tas var izteikt vērā ņemamu viedokli par tiem. Savulaik bija tāda anekdote par kādu krievu oficieri, kas stāstīja par to, ka ‘на бронепоезде также имеется и рация’ ka kāds zaldāts gribēja paspīdēt un jautāja viņam ‘а рация на транзисторах или на лампах?’ oficieris atbildēja ‘для особенно тупых повтаряю: рация на бронепоезде’ Cilvēkam, kas nezina, ko nozīmē lampas un tranzistori rācijas kontekstā, uzdotais jautājums šķiet vienkārši muļķīgs. Viņam šādu jautājumu ir bezjēdzīgi uzdot. Tāpat nav saprātīgi taisīt masveida aptaujas par to, piemēram, kuru programmēšanas valodu vajadzētu izmantot Latvijas programmētājiem vai arī kādu mežkopības stratēģiju vajadzētu izmantot Latvijas mežkopjiem (atbildes gan, it sevišķi uz otro jautājumu, mēs saņemsim daudz un pārliecinātas, tomēr to vērtība būs ļoti zema). Jautājums, piemēram, par tām pašām sociālajām zinātnēm, nav nemaz tik skaidrs pašiem zinātniekiem. Liela daļa mūsdienu finansējuma tiek piešķirts dažādu lietu izstrādāšanai. Tautsaimniecībai ir vajadzīgi jauni asins aizstājēji, jaunas vakcīnas, jauni nanomateriāli, tabletes un mēslojums. Sociālie zinātnieki arī ir laipni lūgi piedalīties šajā procesā. Tikai ir visai grūti izdomāt, ko tad tieši jaunā ķīmiskā preparāta sintēzes procesā tie sociālie zinātnieki un filozofi izpētīs. Problēma šeit izriet no tā, ka tiek uzskatīts, ka teju veinīgā vērtība ir kāds gadžets vai kāda cita tverama lieta. Bet sociālie zinātnieki un humanitāro jomu pētnieki ir spēcīgi pavisam citos jautājumos. Kā pareizi nodzīvot dzīvi? Kā pieņemt lēmumus? Kā rīkoties morālu dilemmu gadījumā? Kā organizēt nodokļu sistēmu? Kā panākt, lai darbinieki strādātu ar entuziasmu? Kā pareizi un efektīvi pārvaldīt sabiedrību? Šie ir jautājumi, kurus var atbildēt tikai sociālie/humanitārie zinātnieki, jautājumi, kuru risināšanai savukārt dabazsinātnes var sniegt labākajā gadījumā marginālu palīdzību. Pēdējā laika diskusijās par zinātnes politiku Latvijā esmu novērojis, ka pat ļoti labi informēti un izglītoti cilvēki šo specializāciju nespēj saskatīt vai arī pieņem, ka, ja būs pietiekoši daudz un pareizi gadžeti, tad sociālās problēmas atrisināsies pašas par sevi (t.i., izdara visai naivu sociālzinātnisku pieņēmumu).

Atgriežoties pie anketas: nenoliedzami ir labi iesaistīt plašas cilvēku masas vispārēju politisku jautājumu risināšanā, bet specifiskos jautājumos šis instruments jāizmanto ļoti uzmanīgi. Cilvēkiem ir tendence dzīvot aplamu stereotipu paēnā. Veidot zinātnes politiku uz spriedumiem, kas radušies šo stereotipu ietekmē ir ne vien aplami bet visai muļķīgi (lai nelietotu stiprākus vārdus).

Šī aptaja arī profanizē pašu zinātnisko procesu – tas ir pa roku galam izveidots rīks, kas neļauj neko nomērīt, bet ļauj iegūt kaut kādus datus. Kā mēdz teikt, ja datus moca pietiekoši ilgi, tie atzīs visu, ko vien vēlēsieties. Ja šāds ir mērķis, tad, protams, dautu ieguvei nav nozīmes. Lai uzvar tā grupa, kas labāk spēs saorganizēties. Un ja galu galā rezultāts neatbildīs vajadzībām, to varēs ignorēt, kārtējo reizi spriežot par to, cik muļķīgi ir tie pētījumi, kuri neapstiprina iepriekš pieņemtos uzskatus.

IZM izveidotā aptauja liecina, ka 1) IZM priekšstats par sociālo pētījumu metodēm un prasmes tās pielietot ir bēdīgā līmenī; 2) izskatās, ka IZM neko labu nedomā par zinātni kopumā, ja jau ikviens bez priekšzināšanām un sagatavotības var pieņemt vērā ņemamus lēmums.

Tāpēc anketas aizpildīšanu es uzskatu par nelitderīgu. Tā ne tikai nedos uzticamus rezultātus (tādus, uz kuru pamata es gribētu droši pieņemt jebkādus lēmumus), bet tā arī tiešā veidā diskreditē pētniecību un Latvijas zinātni kopumā.

Advertisements