Kas ir

Esmu

Līdzīgi Dekartam es ņemu vērā, ka manas maņas ir neuzticamas. Tām ir daudz trūkumu. Vispirms jau mums vienmēr nākas dzīvot kaut kādā pagātnē. Kamēr signāls nonāk līdz smadzenēm, tas, par ko šis signāls vēstī, jau ir pagājis un beidzies. Bet tas jau nav nekas īpašs – pārāk daudz no tā, kas notiek apkārt, ir noticis pirms vēl lielāka laika nekā sekundes daļiņa, kuras laikā elektriskais signāls no mana pirkstgala nonāk līdz smadzenēm. Savu lodi nedzird, jo pie precīza šāviena troksni sadzird tikai pēc svina garšas sajušanas. Saules gaisma, ko redzam, spīdekli atstāja pirms minūtēm astoņām. Par ļoti tālajām zvaigznēm nemaz nerunāsim – tās varbūt ir beigušas pastāvēt jau pirms tūkstošiem gadu, bet gaisma vēl tikai ceļo pie mums.

Bet maņu orgāni ir gaužām neuzticami rīki. Pirmkārt jau tie mēdz kļūdīties. Reizēm tikai kaut kas šķiet. Reizēm es redzu sapņus. Tie izskatās tik īsti! Man tas īsti nav gadījies, bet ir cilvēki, kas šādus sapņus redz arī nomodā. Reizēm nomoda pārklājas sapnim un tad šķiet, ka ir tas, kā it kā nemaz nav. Visādi mošķi un tamlīdzīgi. Apēd ne tādu sēnīti, uzkod melno graudu vai arī dzer gadu no vietas un robeža starp un nesapni pavisam noteikti pārklāsies. Tam visam vēl pievienojas dažādi uztveres māņi, redzes triki un kļūst itin skaidrs, ka apgalvojums par “redzēšanu paša acīm” kā galējais pierādījums īstenībā nav vērts tieši neko.

 

Tomēr problēma tā, ka nav jau īsti veida, kā pārliecināties, kas ir realitāte. Varbūt mēs dzīvojam matriksā, varbūt nekad neesam pamodušies un tikai turpinām maldīties, ka redzam, jūtam un pārdzīvojam to, ko redzam utt. Varbūt mēs esam vienkārši smadzenes glāzītē, viss pārējais ir iedomas un maldi. Šis bloga ieraksts pastāv tikai manās elektrodu stimulētajās smadzenēs un turpat mitināties jūs visi, kas lasa šīs rindas un viss viss apkārt man, izņemot, protams, citas smadzenes glāzītēs blakus manējai, jo man nav nekāda veida, kā sajust tās. Te nu Dekarta “domāju, tātad esmu” ir vietā. Vienīgais, par ko es varu būt pārliecināts pilnīgi droši, ir tas, ka vispār pastāvu. Viss pārējais varētu būt maldi, lai kas arī nebūtu tā iemesls.

Kā saprotat, šāds uzskats ir visai depresīvs. Ja jau neko nevar zināt, ja mēs varbūt esam tikai smadzenes glāzītē vai kaut kāds nieks matriksā, tad ko nu vispār ņemties, pūlēties un kāda vispār dzīvei jēga?

Par dzīves jēgu es nezinu. Vai pareizāk – manuprāt ne visam ir jābūt jēgai, bet tas nenozīmē, ka nevaram veidot jēgpilnu dzīvi paši sev. Bet par pasauli mana atbilde ir šāda: kāda starpība, vai tā ir realitāte vai maldi? Tam nav gluži nekādas nozīmes. Es pieņemu, ka pasaule ir reāla, kaut nevaru būt par to pilnīgi pārliecināts un man jāpatur prātā, ka viss var būt citādi nekā man izskatās (tā, starp citu notiek visu laiku). Bet, ar visu šo pieņēmumu, es varu pielikt pūles, lai izzinātu, kā darbojas pasaule (kura var būt reāla vai kura var būt jebkādas proporcijas sajaukums starp reālo un iluzoro).

Šķiet, ka zinātnisko metodi izgudrojuši cilvēki, kuri domā tāpat kā es. Situācijā, kur mēs ne par ko daudz nevaram būt pārliecināti, zinātniskā metode ir labākais, kas mums ir.

Mušas fenomens

Jūs to zināt: muša, ieskrējusi istabā, pariņķojusi kādu laiku, panašķējusies pie kādas jēlas gaļas šķēles uz jūsu galda, ir nolēmusi doties atpakaļ svaigajā, sienu neiežogotajā pasaulē. Bet ietriecas tieši stiklā. Tā turpina triekties, dauzās un pūlas, kamēr beigās pagalam ir (vai, ja tai paveicas, tomēr atrod ceļu uz turpat blakus esošo atvērto vēdlodziņu). Izskatās tik nesaprātīgi, pilnīgi muļķīgi. Zavā ziņā tā arī ir. Muša pasauli redz tā, viņas maņas viņu infomē šādi. Viņai jādodas pretī gaismai un tieši to viņa dara. Koncepts par to, ka vajadzētu meklēt aplinku ceļu tad, ja ir skaidri redzams, ka brīvība ir tieši priekšā, nepastāv. Koncepts par citu ceļu nepastāv arī naktstauriņiem un visām tām no migām izlīdušajām mušām, kas vēlos rudeņu un ziemu vakaros, kad esmu ieradies laukos, iekurinājis krāsni un mazliet sasildījis māju, ir pamodušās un dodas tieši pretī savai nāvei kādā lampas kupolā. Mušas tajā ielīdīs, dīks, riņķos un zumēs, kamēr būs izkarsējušās līdz pēdējam un izlaidīs garu. Koncepts par to, ka vienkārši varētu lidot uz augšu un ārā, nepastāv. Bet no mūsu skata punkta tas izskatās tik vienkārši! No mušas skatapunkta – neiespējami.

Par šādām mušām un citiem kukaiņiem es domāju itin bieži. Pavisam noteikti arī mēs rīkojamies tāpat, kā šīs mušas. Ir lietas, kuras mēs vienkārši nevaram saprast, jo mūsu maņas, smadzenes un apziņas stāvoklis ir tāds, kāds tas ir – diezgan nepilnīgs. Varbūt risinājumi mūsu vissmagākajām problēmām ir tepat blakus, bet mēs tos nevaram pamanīt, jo esam tikai tādi dzīvnieki, kādi esam.

Tas, starp citu, var attiekties uz ļoti fundamentālām lietām. Lietas, ko mēs redzam sev apkārt nav tas, ka tur “patiešām ir”. Visi skaistie skati, zaļā zāle un zilās debesis – tas viss ir tikai tēls, ko mūsu smadzenes ir izveidojušas. Mūsu acis reaģē uz gaismas viļņiem noteiktā diapazonā, tās rada elektrisku impulsu, kurš nonāk smadzenēs. Tomēr nav tā, ka smadzenes automātiski atpazīst attēlu. Smadzenes ir pietiekoši labs rīks, lai tās varētu iemācīties uzbūvēt sev pieņemamu attēlu, balstoties uz kādu impulsu sēriju. Acs, kas tikko ieraudzījusi pasauli, neko neredz. Uzskats, ka vajag tikai sadakterēt aci un neredzīgais uzreiz sāks redzēt, ir naiva tautā pastāvoša pasaka. Īstenībā paiet diezgan ilgs laiks, kamēr redzi atguvušais sāk saprast, ko īsti viņa acs uztver.

Tas, ka šis tēls mums šķiet skaists, ir vēl cita līmeņa sociāli psiholoģiska parādība.

DSCF8572

Tikai pikseļi, tikai viļņi. Attēls eksistē tikai jūsu smadzenēs

Acs uztver noteikta veida viļņus, elektirskais signāls pa nerviem nonāk smadzenēs, kuras izveido jau minētās skaistās ainas. “Tur ārā” nekā tāda nav. Gaisma un krāsa nav gaiša un krāsaina, tā nav nekāda. Bet mūsu ērtības dēļ mēs to tā uztveram. Bet tika pat iespējams, ka tādas parādības kā laiks un pat telpa ir tikai veids, kā mēs uztveram pasauli, mūsu smadzeņu un maņu ierobežojuma radītā izpratne par pasauli, kam ar šo izpratni nekā kopēja nav

 

Advertisements