Par “dabisko ģimeni”

Tieslietu ministrijas parlamentārais sekretārs Jānis Iesalnieks žurnāla Ir debašu sadaļā argumentējot par to, kāpēc nav nepieciešams īpašs regulējums partnerattiecībām, raksta sekojošo:

“Satversmes 110. pants nav nezinātniski “pagrābts no gaisa”. Tas izriet no uz visiem zīdītājiem attiecināma dabas likuma, ka tikai pretēja dzimuma sugas pārstāvji spēj radīt pēcnācējus un turpināt sugu. Tātad dabiskā ģimene, kas sākas ar savienību starp sievieti un vīrieti, ir jebkuras tautas pamatu pamats. Ja dabiskā ģimene savās tiesībās un pienākumos tiek pielīdzināta citiem attiecību modeļiem, tad tiek nonivelēta tās īpašā loma tautas eksistences turpināšanā. Ar to faktiski tiek apšaubīta tautas eksistences nepieciešamība un vērtība.”

Par visu pēc kārtas

Satversmes 110. pants nav nezinātniski “pagrābts no gaisa””. Satversmes pantiem vispār nav jābūt zinātniski pamatotiem, būtu pavisam adekvāti arī, ja tie balstītos vienkārši vienprātībā vai arī (kā tas bija konkrētā panta tapšanā) – politiskā nepieciešamībā, bet lai nu būtu zinātne. Vienīgā zinātne, kas pamatīgi pētījusi laulības un ģimenes institūtu cilvēku sabiedrībā un tāpēc varētu pretendēt uz to, ka šo to zina par to, kas “vispār ir” ģimene vai laulība cilvēku sabiedrībā (un salīdzināšanas labad – arī citu tuvējo sugu sabiedrībās), ir antropoloģija. Tāpēc varētu pieņemt, ka Iesalnieka kungs ir šo to pastudējis šajā jomā, bet droši vien, kā redzams no turpmākā, tā nav.

Tas izriet no uz visiem zīdītājiem attiecināma dabas likuma, ka tikai pretēja dzimuma sugas pārstāvji spēj radīt pēcnācējus un turpināt sugu.” Tik tiešām, tā tas ir iekārtots, ka grūtniecības iestāšanās parasti sākas ar pretējo dzimumu pārstāvju dzimumaktu. Lielākajā daļā cilvēces vēstures arī cilvēkiem obligāti bija nepieciešams dzimumakts, lai sāktos grūtniecība, tomēr jau kopš 19. gadsimta cilvēku praksē dzimumakts un grūtniecība nav obligāts pāris. Dažādas mūsdienu tehnoloģijas, kuras ir pieejamas arī Latvijas iedzīvotājiem, ļauj grūtniecībai iesatāties arī bez dzimumakta. Turklāt kombinācija starp ģenētisko materiālu un sievieti, kura iznēsā bērnu, var būt ļoti dažāda. Tā, piemēram, sieviete var iznēsāt savas māsas/mātes/vecmātes/nepazīstamas sievietes olšūnu, kas apaugļota ar viņas brāļa/tēva/vectēva/nepazīstama vīrieša spermu. Pastāv pavisam reālas iespējas, ka jau tuvākajā laikā būs iespējams panākt embrija veidošanos saplūstot divām olšūnām, bet klonēšanas tehnikas jau tagad pieļauj grūtniecībai iestāties bez nepieciešamības pēc divu dažādu dzimumu pārstāvju DNS izmantošanas (tiesa – vēl ne cilvēku vidē). Pieļauju, ka Iesalnieka kungs šeit iebilstu, jo viņš taču nerunā par šādām mākslīgām metodēm, bet gan par dabīgo ģimeni, normālo grūtniecību. Tomēr cilvēku dzīvē nav nekā tāda, kas būtu vienkārši dabīgs. Viss, ko viņš dara kā cilvēks, ir kultūras mediēts (un par šo jautājumu ir neskaitāmi šķēpi lauzti, bet sīkumos neiedziļināsimies). Ja dabisks ir tas, ko dara citi dzīvnieki, tad jāatzīst, ka latviešu dzīve Latvijā ir nedabīga, jo bez tehnoloģijām, kas ļauj mums izaudzēt pārtiku un sasildīt savu tropiskajam klimatam piemēroto miesu, mēs šeit nevarētu dzīvot. Atšķirības starp surogātmātes grūtniecību vai klonēšanu un miežu putras pagatavošanu uz gāzes plīts šajā ziņā nav – abi ir tehnoloģiski procesi, tikai viens mazliet sarežģītāks par otru. Bet lai nu paliek šādi sīkumi. Tik tiešām – lielākā daļa dzīvnieku grūtniecību sāk ar dzimumaktu starp tēviņu un mātīti. Bet Iesalnieka kungs vēl piebilst “un turpināt sugu”. Sugas turpināšana gan ne vienmēr aprobežojas ar grūtniecību. Lielai daļai dzīvnieku (gan zīdītāju, gan citu) sugas turpināšanai vēl nepieciešamas gadiem ilgas rūpes par jaundzimušajiem. Reizēm rūpes uzņemas tēviņš, reizēm – mātīte, reizēm – abi un reizēm tas ir grupas kolektīvs pasākums. Ja cilvēku “sugas turpināšanu” reducētu uz mātītes apaugļošanu, tad ar to šī suga arī beigtos (jo jaundzimušie nomirtu jau dažas stundas pēc piedzimšanas). Ne mazāk svarīga ir arī turpmākā aprūpe. Šajā aprūpē savukārt vīriešu un sieviešu iesaiste ļoti lielā mērā variē, turklāt reālie apaugļotāji/iznēsātāji nebūt nav vienīgie un reizēm arī – ne galvenie atbildīgie.

Tomēr būtiski piezīmēt – Iesalnieks jau nemaz nerunā par vīrieša un sievietes reproduktīvo vienību, kas rada un audzina bērnus. Latvijā nebūt nav šādu vienību trūkums. Runa šeit ir par šīs apvienības reģistrēšanu kādā valsts datubāzē un publisku izziņošanu un tai sekojošu valsts apņemšanos nodrošināt šim pārim zināmas priekšrocības pretēji tiem pāriem, kas nav reģistrēti šajās datubāzēs un par pārliecību, ka tikai tad, ja tieši šī vienība tiks oficiāli dēvēta par ģimeni, bet citas formas nedrīkstēs saukties šajā vārdā, šīs vienības reproducēsies ātrāk. Proti, runa ir par laulībām. Tos, kas teiks, ka laulības ir universāls rituāls, ar ko sākas bērnu dzemdināšana, atkal jāapbēdina – lielā daļā cilvēces (tāpat kā lielā daļā Latvijas) ģimenes sākums nebūt nav publiska ceremonija. Dažviet to, ka “viņi ir vīrs un sieva” apliecina tas, ka sieviete publiski gatavo kādam vīrietim ēdienu. Citviet – ka vīrietis sāk nest tieši šai sievietei savu medījumu. Tad pārējie zina – šie ir vīrs un sieva. Nereti pietiek ar gulēšanu kopā. Citviet laulības nostiprinās tikai tad, kad piedzimst pirmais bērns. Ģimenei kā tādai nav nekāda universāla sakara ar laulību ceremoniju. Indijā ir kāda sabiedrība, kurā vīrs un sieva pēc laulību ceremonijas vairs ne reizi nesatiekas, sieva pieņem mīļākos un šajos sakaros dzimušos bērnus audzina savas matrilīnijas ietvaros. Tātad – ģimenes pastāv neatkarīgi no ceremonijām. Arī Latvijā ģimenes pastāv (gan heteroseksuālas, gan homoseksuālas, gan nukleāras, gan paplašinātas, gan monogāmas, gan poligīnas, gan matrifokālas, gan droši vien – arī poliandras) neatkarīgi no tā, vai tās ir iereģistrētas kādā valsts reģistrā, vai nav.

Tātad dabiskā ģimene, kas sākas ar savienību starp sievieti un vīrieti, ir jebkuras tautas pamatu pamats.” Šo loģisko lēcienu droši vien kolēģis Ivars Neiders varētu aplūkot savās argumentācijas nodarbībās. Iesalnieka kungs liek domāt, ka no fakta, ka grūtniecība iestājas heteroseksuāla dzimumakta rezultātā kaut kā izriet “dabiska ģimene” un no tās savukārt automātiski izšķiļas tauta. Lai gan antropoloģijā ir daudz pētītas ģimenes formas dažādās pasaules malās un laikos, man līdz šim nav nācies redzēt tādu jēdzienu, kā dabiskā ģimene. Bērni, protams, lielākajā daļā pasaules sabiedrību dzimst dzimumakta rezultātā. Tomēr tas nenozīmē nedz to, ka bērnu vecāki pēc tam dzīvo kopā vai kopīgi audzina bērnus (un šeit runa nav par ‘dažreiz’, bet gan par pieņemtajām kultūras normām). Tēvs var dzīvot kopā ar sievu, bet bieži vien – nedzīvo. Tēvs var iesaistīties tā audzināšanā un sievietes nodrošināšanā, bet nereti to nedara. Bioloģiskais tēvs var būt būtiska persona bērnu audzināšanā, bet daudzviet daudz būtiskāks ir mātes brālis. Cilvēku grupa, kas dzīvo kopā un audzina bērnus var būt liela, maza, pastāvīga, nepastāvīga. Sekss un no tā dažreiz izrietošā grūtniecība nekādā veidā nav saistīta ar kādu noteiktu kopdzīves/ekonomisko/bērnu audzināšanas modeli. 99% no laika, ko suga Homo sapiens pavadījusi uz šīs zemes, tā sastāvēja no klejojošām, mednieku un augu vācēju kopām. Pētījumi liecina, ka šāda tipa sabiedrības pāru kopdzīve parasti ir ļoti plūstoša (gluži tāpat kā šo grupu sastāvs). Pāri dzīvo kopā, ja patīk, bet ja nepatīk – šķiras. Šādas kopdzīves parasti ir vairākas katra kopas dalībnieka mūžā. Ja var runāt par dabisko ģimeni, tad šāda plūstoša, mainīga monogāmija droši vien ir vissenākā un ‘visdabiskākā’. Tomēr tā iekļauj sevī dažādus vīriešus un dažādas sievietes, pusbrāļus un pusmāsas, kuru dzīvesvietas ir biežāk dažādas nekā kopīgas. Kuri cilvēki ietilptu “dabīgajā ģimenē”? Tie, kas devuši ģenētisko materiālu? tie, kas audzinājuši pirmajos gados? tie, kas audzinājuši vēlāk? tie, kas piegādājuši pārtiku vai visi minētie? Vai arī dabiskā ģimene būtu tikai tāda vienība, kur ar reproduktīvu seksu nodarbojas tikai viens vīrietis un viena sieviete un rezultātā radušos bērnus audzina tikai/galvenokārt šis pāris? Tad jāsecina, ka “dabīgā ģimene” ir visai reta parādība. Teikuma beigās Iesalnieka kungs izdara vēl vienu loģikas lēcienu, sasaistot jau iepriekš nepamatotos apgalvojumus ar “Jebkuras tautas pamatu”. Tautas pamats nekādā veidā nevar būt grūtniecibas iestāšanās no heteroseksuāla dzimumakta un šajā heteroseksualitātē it kā balstītā vienībā starp vīrieti un sievieti, jo tautu veido noteikti socializēti cilvēki, kam ir kopīga ideja par identitāti. Tauta nepiedzimst, tā izveidojas socializācijas rezultātā. Vēl nav piedzimis neviens dabiskais latvietis. Jā, tautu pamatā ir cilvēki, bet, kā jau iepriekš minēts, cilvēku veidošanās nebeidzas ar grūtniecību. Tautas veidošanās ar to pat nesākas.

Tālākais Iesalnieka kunga teksts droši vien izriet no apgalvojuma – ja jau ļausim laulāties vīriešiem ar vīriešiem un sievietēm ar sievietēm, tad tautai gals klāt. Man allaž šķitis interesanti, kāpēc kāds lai tā domātu, ja nu vienīgi, ja šim kādam šķiet, ka jebkurš normāls cilvēks, ja ļautu izvēlēties, būtu homoseksuāls. It kā homoseksualitātei būtu kāda īpaša, dabiska pievilcība, kam pretoties var tikai ar gribasspēku un stingru audzināšanu. Tomēr atgriezīsimies pie grupas atražošanās. Kā jau esmu daudzreiz minējis, tautas reprodukcijas problēmas neslēpjas nedz gejos un pat ne katoļu mācītājos (kas taču arī nevairojas), bet gan heteroseksuālo pāru mazajā vēlmē pēc bērniem. Papua Jaungvinejā ir vairākas sabiedrības, kurās vīrieši pretīgumā novēršas no domas par kopošanos ar sievieti. Viņi dzīvo atsevišķā vīru mājā un izvairās no saskarsmes ar sievietēm. Viņi uzskata, ka, lai zēni normāli attīstītos, viņiem pirmspubertātes vecumā vairākus gadus regulāri jādzer vecāko vīriešu sperma, ko viņi iegūst orālā seksa ceļā. Visi vīrieši šajās sabiedrībās parasti nodarbojas ar homoseksuālu seksu ar mazgadīgajiem. Ar sievietēm pienākuma pēc mīlējas tikai dažas reizes gadā. Pretēji homofobu pareģojumam nedz etoro, nedz sambieši nav iznīkuši un negrasās iznīkt. Bērnu skaits Jaungvinejā uz vienu sievieti krietni vien pārsniedz vidējā latviešu homofoba un lielākoties arī vidējās latviešu daudzbērnu ģimenes mātes bērnu skaitu.

Ja Latvijas heteroseksuālie pāri (kuri apgalvo, ka viņiem patīk mīlēties ar pretējo dzimumu) vismaz reizi gadā izdarītu to, ko ar savām sievietēm izdara Papua Jaungvinejas vīrieši (kam to darīt ir pretīgi, un viņi to neslēpj), tad droši vien viņiem/ām nebūtu jātērē savs laiks, lai mēģinātu pārliecināt sevi un citus, ka Latvijā dzimst maz bērnu, jo homoseksuāļi grib savas attiecības oficiāli iereģistrēt kā ģimeni kaut kādā valsts datubāzē, iegūstot no tā izrietošās tiesības vienam pret otru un savu kopīgi veidoto īpašumu.

PS starp citu, dabiskās ģimenes termins acīmredzami iegūts no kristīgi konservatīvās organizācijas World Congress of Families, vismaz šī organizācija apgalvo, ka ir šī termina autore un esot to kaldinājusi “1998. gadā senajā pilsētā Romā, 2. gs pmē istabā”  lai ko tas arī nenozīmētu.

Komentēt

Filed under Uncategorized

Atklātā pateicība (par prezidenta vēlēšanām)

Šodien progresīvā Latvijas internetvide sašuta par to, ka Saeimai neizdevās pieņemt lēmumu vēlēt prezidentu atklāti. Atklātums ir viens no tiem laimes lāčiem, kuri pēdējos gados klīst pa Latviju un kurus Latvijas iedzīvotājiem kārojas pie izdevības izdancināt. Atklātums tomēr ne vienmēr nostrādā, kā iecerēts. Vislielākais fiasko šajā ziņā bija lēmums padarīt Ministru Kabineta sēdes par publiskiem un atklātiem pasākumiem. Kaut iecere bija lieliska (bija domāts, ka ļaudis, vēlētāji, nodokļu maksātāji un citi pilsoņi varēs sekot līdzi un uzraudzīt, lai ministri un citi politiķi tur nevāra kādas ziepes), tomēr iznākums bija pavisam cits – diskusijas pārcēlās uz neformālo politisko čomu sanāksmi, kura tiek dēvēta par “koalīcijas padomi”. Ziepes tagad tiek vārītas tur, bet Ministru Kabinets pārvērties par formālu publisku farsu, kurā nopietnas diskusijas nenotiek. Valstiskie lēmumi tiek pieņemti “koalīcijas padomē”, kam vispār nav oficiāla statusa Latvijas konstitucionālajā sistēmā.

Tāpēc vēlme vienkārši visu padarīt atklātu nav pašsaprotami pozitīva. Manuprāt par šo jautājumu joprojām nav bijis pietiekoši daudz un pietiekoši kompetentas diskusijas. Es esmu piesardzīgs. Protams, man mazliet neērti, ka šajā ziņā esmu nonācis vienās pozīcijās ar Ventspils nemēra Lemberga kabatas partiju, Sudrabu un saskaņiešiem, bet es cenšos pieturēties pie principa “nav svarīgi, kam taisnība, bet svarīgi, kas ir taisnība”.

Satversmē par prezidentu teikts šādi: “Valsts Prezidents par savu darbību politisku atbildību nenes.” Politiskā atbildība Latvijā ir kaut kāds zvērs, ko (pretēji laimes lācim) lielākā daļa politiķu izliekas nekad neredzējuši. Tomēr tās būtība ir vienkārša – politiķis atbild par paveikto ar savas partijas izredzēm turpmāk nokļūt pie varas. Prezidenta gadījumā šī norma nozīmē, ka prezidents stāv pāri partiju politiskajai pasaulei, prezidenta uzdevums ir aizstāvēt visas sabiedrības intereses, nebaidoties no savu bijušo vai esošo cīņu biedru spiediena. Manā ieskatā aizklātās balsošanas norma ir mehānisms, kas ļauj nodrošināt šo politisko neitralitāti.

Atklāta balsošana neizbēgami izraisa reciprocitāti. Šis termins antropoloģijā apzīmē savstarpēju apmainīšanos ar vērtībām. Problēma, ko savulaik aprakstīja jau franču antropologs Marsels Moss un vēlāk iztirzāja vēl daudzi citi, ir tā, ka došana neizbēgami izraisa reciprocitātes ciklu, kas saņēmēju nostāda parādnieka situācijā un pieprasa pretdošanu. Tā, viena došana noved pie otras un izveido saikni starp devēju un ņēmēju, kuri parasti cikliski mainās lomām.

Lai gan nevaru apgalvot, ka tā tiešām ir bijis, izskatās – Satversmes tēvi ir apzinājušies, ka prezidentu atbrīvot no politiskās atbildības un pecelt virs partiju domāšanas iespējams tikai, ja viņu izrauj no reciprocitātes loka. Aizklātā balsošana to nodrošina. Lai gan prezidents var nojaust, viņš nekad nevar būt simtprocentīgi pārliecināts, kas īsti par viņu nobalsoja. Tāpat viņš nevar būt pilnīgi drošs par to, kas nobalsoja pret viņu. Atklātā procesā savukārt viss ir kā uz delnas – viņš tagad ļoti labi zina, kas tieši viņu šajā amatā ir ielicis. Tas var būt gan tiešas, gan netiešas parāda atprasīšanas cēlonis, sak’ atceries, Jāni, kā es tev palīdzēju nonākt šajā amatā, tu man tagad esi pateicību parādā. Aizklātas balsošanas gadījumā to var gan teikt, bet tā vienmēr būs tikai tukša runāšana. Tātad: aizklāta balsošana ir mehānisms, kas pasargā prezidentu no nepieciešamības kalpot savu ievēlētāju partijas šaurajām interesēm.

Tai pat laikā atklātuma aizstāvju argumenti arī ir būtiski un nevaru tiem nepiekrist. Pēdējo prezidentu vēlēšanās vienmēr ir bijis klāt neskaidrības elements un nopietnas aizdomas par balsu pirkšanu vai tumšās politiskajās pavārtēs notikušām slepenām sarunām, kā rezultāts ir politiķu pāvilināšana citā pusē (neesmu dzirdējis, ka būtu izdevies šādi pārvilināt savā pusē kādu no ‘ļauno spēku’ aizstāvjiem, tie vienmēr ir kādi nodevēji ‘tiesiskuma aizstāvju’ rindās, kas vien jau ir aizdomīga tendence). Aizklātā balsošanā ne tikai prezidents nezina, kas par viņu ir balsojis, bet arī vēlētāji nezina, kā viņu izvirzītās partijas pārstāvji ir rīkojušies. Mēs, piemēram, nezinām, kas tieši ir nodrošinājis mūsu pašreizējo prezidentālo katastrofu un līdz ar to nevaram saukt attiecīgos deputātus pie atbildības. Tā rezultātā iznāk, ka par prezidenta vēlēšanām deputāti politisko atbildību nenes. Šī tiešām ir būtiska problēma.

Tomēr gadījumā, ja prezidents tiktu ievēlēts (kā to vēlas tiešām ļoti daudzi Latvijas iedzīvotāji)  atklātās vēlēšanās, Satversmes noteikums par to, ka prezidents par savu darbību nenes politisku atbildību, ir jāaizmirst vai jāsvītro. Atklātās vēlēšanās iecelts prezidents būs tiešā veidā saistīts ar tiem, kas viņu izvirzījuši. Tā kā iespēja balsot kaut kā citādi nekā saskaņā ar partijas lēmumu šajā gadījumā diez vai būs, tad prezidentu pēc būtības iecels valdošā koalīcija no sava vidus. Uzskatīt, ka šādi iebīdīts prezidents pēkšņi kļūst brīvs no politiskās atbildības, būtu vēl naivāk nekā to pašu pieņemt patlaban.

Ļaudis, kas parakstījās par vēlēšanu atvēršanu, droši vien būtu tik pat čakli atbalstījuši ministru kabineta atvēršanu. Tomēr tas nenozīmē, ka viņiem ir taisnība. Es neesmu pārliecināts, lai gan arī mani uztrauc deputātu dīvainie balsojumi. Šis jautājums vēl nav pietiekoši izspriests un pašreizējā stadijā ir vien lāča dancināšana.

Komentēt

Filed under Uncategorized

Uzdevumi inženieriem un dabaszinātniekiem

Atruna: cienījamie matemātiķi, inženieri un dabaszinātnieki! Lasot turpmāko, lūdzu, nedomājiet, ka vēršos pret Jums personīgi vai pat pret Jūsu pārstāvētajām zinātnēm. Es pret Jums kā matemātiķiem, inženieriem un dabaszinātniekiem izjūtu dziļu cieņu. Šajā bloga ierakstā runa ir par ko citu.

Mūsdienu Latvijas sabiedrībā visā visumā ir nostiprinājies uzskats, ka sociālās un humanitārās zinātnes ir tāds kā sabiedrisks slogs, ko nezin’ kādu iemeslu dēļ izvēlas apgūt nesamērīgi liels daudzums jauno cilvēku. Tā kā nav saprotams, kāpēc gan kāds lai vispār kaut ko tādu izvēlētos mācīties (nu, kurš gan gribētu būt par filosofu, a? Vai par tukšu salmu kūlēju politologu (antropologu), kurā fabrikā tad tāds var strādāt un kādu gan pievienoto vērtību viņš saražos?), tad pats no sevis uzprasās secinājums, ka to viņi dara tāpēc, ka nezina matemātiku. Tas ir visai loģiski, jo kurš gan negribētu kļūt par matemātiķi, inženieri, ķīmiķi vai kodolfiziķi un iet strādāt kādā Latvijas nokijā vai grindeksā. Tā nu samērā loģisku un pašsaprotamu spriedumu virkne ved pie secinājuma, ka sociālās un humanitārās zinātnes Latvijā visā visumā nav vajadzīgas. Ja starptautiskā sabiedrība tomēr mūs spiedīs, nu, labi, lai jau dažas ķeksīša labad paliek, bet valsts naudu viņiem noteikti jāierobežo.

Apzinoties, ka arī man ir jādod sava artava topošajā matemātiski dabaszinātniskajā inženierkonstrukcijā, ko sauc par Latvijas valsti, esmu apkopojis šeit dažus uzdevumus, nākotnes inženieriem un dabaszinātniekiem (nav sakārtoti prioritārā kārtībā:

Vai bargāku likumu pieņemšana un jaunas kontrolinstitūcijas izveidošana uzlabos būvniecības kvalitāti un novērsīs iespējamās maksimas traģēdijas nākotnē?

Vai valdībai ir pienākums apmaksāt mazā Dāvja ārstēšanos?

Vai ir pareizi izmaksāt kompensācijas Maksimas traģēdijā cietušajiem, bet citās traģēdijās cietušajiem – nē?

Vai vienlīdzība ir vajadzīga?

Vai ir pareizi, ka inženieri saņem mazāk nekā mūrnieki, bet ja nav pareizi, kas šajā sakarā būtu jādara?

Kā motivēt citus inženierus un matemātiķus (t.i., visus Latvijas iedzīvotājus) maksāt nodokļus? Vai šāda motivēšana vispār būtu pareiza un nepieciešama?

Vai latviešu valoda ir vērtība pati par sevi un vai tā ir jāsaglabā pat tad, ja komunikācija ar citiem inženieriem un matemātiķiem visā pasaulē efektīvāk noris citās valodās?

Vai tautas vēlēts prezidents novedīs pie tā, ka tauta, kura līdz šim nav uzticējusies valdībai, sāks tai uzticēties?

Vai valdība vispār ir vajadzīga?

Vai obligātais matemātikas un fizikas eksāmens palielinās Latvijas labklājību?

Vai Latvijā birokrātijas ir par daudz?

Vai jaunās rūpnīcas vajadzībām vietējo darbaroku trūkumu būtu pareizi kompensēt ar cilvēkiem no ārzemēm?

Vai cietumi ir sabiedriski lietderīgi un ja jā – kādi?

Labi, nenogurdināšu lasītāju tālāk ar līdzīgas dabas jautājumiem. Tie, kā redzat, ir ikdienā visai aktuāli un no to risināšanas nekādi nevarēs izvairīties. Tāpēc jāķeras vien klāt.

 

 

Komentēt

Filed under Uncategorized

Eiropas pamatā ir/nav tradicionālās kristīgās un Islāma vērtības

Eiropiešiem (tai skaitā arī Latvijā dzīvojošajiem) reižu pa reizei tīk deklarēt, ka Eiropa ir balstīta kristīgajās vērtībās. Tomēr mana pieredze liek domāt, ka pašiem teicējiem nav nekāda priekštata par to, kādas tad ir tās kristīgās vērtības. Viņi droši vien domā, ka Eiropā viduslaikos un arī vēlāk kristietība bija visizplatītākā reliģija un citu reliģiju pārstāvjus eiropieši tradicionāli nevarēja ciest. Vai arī viņi domā, ka Eiropā ir daudz dažādu labu vērtību (piemēram, cilvēktiesības un cieņa pret cilvēka dzīvību un taisnīguma uzsvēršana) un tā kā kristietība arī ir viena laba padarīšana, tad tām vērtībām būtu jābūt kristīgajām. Bet īsti jau es nezinu, tāpēc būtu labi pajautāt pašiem kristiešiem. Tikai viņi īsti nekur nav tās skaidri noformulējuši. Tad nu vērsos pie vikipēdijas, kas uzskaita šādas tradicionālās kristīgās vērtības, kuras izrietot no Jēzus mācībām, kas aprakstītas evanģēlijos

1. Mīlestība uz Dievu

2. Uzticība ģimenē

3. Atteikšanās no pasaulīgās mantas

4. Atteikšanās no vardarības

5. Grēku piedošana

6. Beznosacījumu mīlestība

(Vikipēdija vēl uzskaita arī galēji labējo politiķu vērtības, kuras viņi paši dēvē par kristīgajām, bet baidos, ka tām pavisam nav pa ceļam ar mūsdienu Eiropas vērtībām; kā arī mūsdienu liberālās politikas vērtības, kuras esot it kā kristīgas, bet man tomēr izskatās aiz matiem pievilktas, tāpēc atgriezīšos pie Jēzus mācībām).

Tātad – kuras no šīm vērībām ir Eiropai tradicionālas? Mīlestība uz Dievu? Varbūt viduslaikos, bet kopš apgaismības – arvien mazāk. Mūsdienu Eiropa katrā ziņā ir lielā mērā sekulāra. Uzticība ģimenē? Varbūt vienīgi kā ideālās kultūras sastāvdaļa. Atteikšanās no pasaulīgās mantas? Noteikti nē! Atteikšanās no vardarbībs? Mūsdienu Eiropā iet uz to pusi, bet tradīcija gan tā galīgi nav un vēl garš ceļš ejams, lai šo ideālu sasniegtu. Grēku piedošana? Noteikti nē. Beznosacījuma mīlestība? Nu, drīzāk tā ir bijusi Jēzus fantāzija.

Secinājums: Tradicionālās, autentiskās kristīgās vērtības, ja tās ir tādas, kā aprakstīts Wikipēdijā, nav Eiropai tradicionāla un nav mūsdienu Eiropas savienības pamatā. Tas pats attiecas uz Latviju.

Vēl reizēm tiek runāts, ka Eiropai ir svešas Islāma vērtības. Interesanti, kādas ir tās? Paskatīsimies atkal Vikipēdijā. Lūk, 10 morālie vēstījumi, kas tiekot izcelti Korāna sakarā:

1. Pielūdz Dievu (skat. No 1. Kristiešu sarakstā)

2. Esi labs un pazemīgs pret saviem vecākiem un godā tos (Kristiešu sarakstā tas nav, jo Jēzus, ja nemaldos domāja citādi, bet tēva un mātes godāšana ir viens no Vecās Derības baušļiem)

3. Neesi ne skops ne izšķērdīgs (šim nav tieša analoga Kristiešu vērtībās, kristieši var darīt, kā vēlas šajā ziņā)

4. Nenogalini bērnus aiz bailēm, ka viņiem nebūs ko ēst. (šī pamācība laikam ir reakcija uz kādu konkrētu Muhamedu satraukušu praksi, bet man ir aizdomas, ka kristieši vienā balsī piekristu, ka kaut ko tādu darīt ir viennozīmīgs grēks)

5. Nepārkāp laulību (skat No2. kristiešu sarakstā)

6. Nenogalini netaisnīgi (skat. No 4 kristiešu sarakstā), lai gan kristiešiem noteikti nostāja šeit ir stingrāka. Musulmaņu gadījumā taisnīga nogalināšana ir ok.

7. Rūpējies par bāreņiem. (Kristiešiem nav analoga, lai gan No 6. varbūt daļēji attiecas uz šo)

8. Turi doto vārdu (Kristiešiem nav analoga)

9. Saziņā ar citiem cilvēkiem esi godīgs un taisnīgs (kristiešiem nav analoga)

10. Neesi augstprātīgs (kristiešiem nav analoga, lai gan kristieši Latvijā nebeidz “būt lepni”  un “lepoties”)

Lai gan tiešu sakritību starp kristiešu un musulmaņu sarakstu nav īpaši daudz, ir pavisam skaidrs, ka liela daļa musulmaņu vērtību, vismaz tādā formā, kā tas šeit nosaukts, pēc būtības ir tās pašas vērtības, pie kurām pieturas Eiropa. Citas atkal nav. Tāpat tas ir ar kristīgajām vērtībām.

Droši vien vienīgais, kur kristieši varētu lepoties (jā, jo tas ir ok kristīgajā praksē) ir attiecībā uz netaisnīgo nenogalināšanu, jo izskatās, ka Jēzus vispār bija pacifists. Tomēr kristīgajā praksē ir pieņemts ne tikai būt lepniem, bet arī nogalināt uz nebēdu. Tā ka vispār jau strīda šeit nav – klusībā, savā celles vientulībā vairums kristiešu droši vien piekrīt, ka nogalināt drīkst, tikai nevajag pārspīlēt.

Vēl par dažām Vikipēdijas uzskaitītajām “Islāma vērtībām” kristieši droši vien tagad sodās, jo nevar saprast, kā gan tās var būt raksturīgas musulmaņiem, bet ne kristiešiem. Nu kurš gan neuzskata, ka jārūpējas par bāreņiem? Un droši vien jau būtu labāk, ja arī kristiešiem būtu jābūt godīgiem un taisnīgiem…

Secinājums: Dažas kristīgās vērtības ir raksturīgas mūsdienu Eiropas projektam, bet ne visas. Dažas musulmaņu vērtības ir raksturīgas mūsdienu Eiropas projektam, bet ne visas. Tātad var teikt, ka Eiropai tradicionāli ir raksturīgas gan kristīgās, gan islāma vērtības. Tomēr, ja Jūs vēlaties zināt manu viedokli, tad izskatās, ka runa šeit ir par tādām vērtībām, kuras raksturīgas lielā daļā sabiedrību – reliģisku vai sekulāru un atsauces uz reliģijām ir vien šo reliģiju adeptu vēlme pacelt savas akcijas vispārējā ideoloģiju tirgū un monopolizēt vērtības, uz kuru autortiesībām viņiem nav pamata pretendēt.

Komentēt

Filed under Uncategorized

Par skolotājiem un viņu streikiem – starp 3 (vāji) un 4 (gandrīz viduvēji)

Skolotāji nav apmierināti ar savām algām. Nekādas alternatīvas vīzijas, kā reformēties, cik noprotu, nav. Ir vēlme saņemt vairāk, lai var, kā mēdz teikt, “dzīvot cilvēka cienīgu dzīvi” un “saņemt normālu algu”. Rudenī partijas vienā mutē dziedāja pirmsvēlēšanu ziņģes standartvariantu, kurā solījumu netrūka, tai skaitā arī par skolotāju algām. Bet, kad pienāca laiks rīkoties, tad uzrīkoja ap ministra krēslu rotaļu no sērijas “kurš pirmais apsēdīsies, tas pats muļķis.” Tas nozīmē, ka priekšvēlēšanu dziesmiņa bija kā Latvijas himna – tikai mākslinieciskās izteiksmes līdzeklis, kura mērķis ir uzlmundrināt nevis izklāstīt darbības progammu. Šādus mākslinieciskās izteiksmes līdzekļus Latvijas politiskās partijas nemainīgi ir lietojušas jau kopš 2. pasaules kara laikiem, bet varbūt arī agrāk. Tie paši, kuri skolas gados gardi smējās par Ņikitas Sergejeviča solījumu pēc 20 gadiem ieviest komunismu, kad pienāca minētais laiks, nojauca attīstītā sociālisma struktūru un izveidoja labāku, kas deva vairāk tiesību būt viltīgam. Par laimi solīšanas rotaļu gan varēja turpināt un tas tika iestrādāts atjaunotās Latvijas valsts nerakstītājos pamatprincipos (vēlāk, cik noprotu, formulētos Satvesmes preambulā zem nosaukuma “latviešu tautas dzīvesziņa”). Pedgoģiskais process nepalika bez sekām un vēlētāji saprata, ka tam, ko sola tagad, var ticēt tieši tik pat lielā mērā, cik savulaik Ņikitas Sergejeviča solītajam, proti – kaut ko jau pašiverēs, bet lielos vilcienos nekas nemainīsies.

Tikmēr skolotāji nav apmierināti, ka viņiem solīja, bet nu nedod. Es arī nedotu. Es skolotāju šlaku labi pazīstu, pats ar viņiem biju ciešā sakarā vairāk nekā 10 gadus un smalki izpētīju. Ar viņiem ir tā – jābaksta, jākaitina un jāskatās, ko darīs. Daži bakstīšanai nepadodas, ietur stāju un vēlāk par viņiem stāsta leģendas. Tomēr nebeidzamu jautrību manā skolas laikā izraisīja skolotāji, kuri visādi ālējās, bārās, dusmojās, bet nekad savus draudus neīstenoja. Ko tikai mēs nedarījām – sākot ar demonstratīvu kāršu spēli stundas laikā un beidzot ar apgalvojumiem, ka neticam ne vārdam no tā, ko mums stāsta – tīri aiz garlaicības, lai būtu interesantāk. No skolotāja puses šāda rīcība, it īpaši draudēšana, nekad šos draudus neīstenojot, bija pedagoģiska kļūda, kura rezultējās pilnīgā cieņas trūkumā un haotiskā stundu norisē.

Neteikšu, ka tas ir kāds īpašs pedagoģisks noslēpums, drīzāk tāda kā tautas gudrība: ar draudiem nevajag svaidīties, bet, ja jau esi tos izteicis, jābūt konsekventam un solījums jāpilda. Skolotāju kolektīvajā cīņā par algu palielināšanu šis process izskatās tā: Jau gadiem tiek solīts ar streiku, bet neviens kaut cik nopietns streiks (tāds, ka bērni neietu uz stundām, ka skolas – slēgtas, ka valstī iestājies pamatīgs haoss ar mājās sēdošiem vai ielās klīstošiem pusaudžu un bērnu bariem un izmisušiem vecākiem) tā arī nav bijis. Tā vietā skolotāji allaž nomierināti ar hegemonisko vēstījumu par pedagogu cēlo pienākumu pret apmācāmajiem, ka “bērni nedrīkst ciest”  un “mācību process nedrīkst tikt pārtraukts”. Pašdisciplinēšanās strādā un uztur esošo kārtību tieši caur šādiem, it kā neapstrīdamiem vēstījumiem. Ņemot vērā visu iepriekšējo streiku draudu vēsturi, valdībai būtu jābūt īsti naivai, lai nopietni meklētu naudu. Nekāda streika nebūs. Pikets, jūs sakāt? Bet, kuru gan tas uztrauc? Papiketēs un tad dosies nokārtām galvām atpakaļ uz skolu, stāsies atpakaļ pie savas ikdienības virpas lai pedagoģiskais process nepārtrūktu. Katra šuve šajā publiskās performances lellē vēstī, ka skolotāji ir gatavi arī turpmāk strādāt par tādu algu, kādu viņiem piešķirs.

Te ir atzīmju skala, kura man labi noder, lai saprastu, kādu atzīmi likt. Neapgrūtināšu lasītāju ar visām augstākajām atzīmēm, par tām patlaban nav runa, bet te tikai tās, starp kurām jāizvēlas:

 5 – viduvēji – visumā apgūtas studiju programmas prasības, kaut arī konstatējama vairāku svarīgu problēmu nepietiekami dziļa izpratne;

 4 – gandrīz viduvēji – visumā apgūtas studiju programmas prasības, konstatējamas vairāku svarīgu problēmu viduvēji   nepietiekama izpratne un grūtības iegūto zināšanu praktiskā izmantošanā;

 3 – vāji – apgūtas virspusējas zināšanas par priekšmeta svarīgākajām problēmām, taču nav spēju tās praktiski izmantot;

Pieļauju, ka skolotāji visā visumā zina minēto principu par draudiem un to izpildīšanu. Tomēr runa ir par spēju šīs zināšanas pielietot praktiski. Tātad izšķiršanās ir starp 4 un 3 – ja zināšanas ir virspusējas un nespēj īstenot, tad 3, bet ja visā visumā ir ok, bet nespēj īstenot, tad 4.

Neesmu gan īsti pārliecināts, ka šiem skolotājiem, kuru darbības sociālajā pedagoģijā novērtējamas kā uz robežas starp “ieskaitīts”  un “izkritis”, būtu jāpalielina algas. Lai vien sēž ar tām, kādas ir. Tikai žēl, ka viņi taču vēl arī bērnus māca.

Komentēt

Filed under Uncategorized

Par patriotismu un kinofilmām

Patriotiskajai nedēļai par godu noskatījos Rīgas Sargus un Džimlairūdirallalā. Mums ir vēl dažas filmas, kas nereti tiek uzskatītas par patriotiskām, kā piemēram, Sapņu komanda. Arī Ceplis tiek gandrīz nemainīgi pārraidīts ap 18. novembri. Izskatās, ka šai komandai varētu pievienoties arī Pie bagātās kundzes, ko LTV1 rādīs šajā nedēļas nogalē. Patriotiskais parasti nozīmē kaut ko, kas saistīts ar valsti un pat ne vienkārši valsti, bet gan ar konkrētu valstisku tradīciju, ja gribat – ar režīmu. Ir filmas, kas ir patriotiskas vienā virzienā, bet citā virzienā – pavisam nepatriotiskas. Tā, piemēram, padomju laika patriotiskās filmas par Otro Pasaules karu droši vien mūsdienās vairs nebūs neko patriotiskas, jo uzsver kāda cita režīma izcilos sasniegumus. Tāpēc šoreiz, skatoties filmas un atceroties tās, kuras biju redzējis jau agrāk, pievērsu uzmanību, kā tajās attēlota Latvijas valsts, politiskā iekārta. Un izrādās, ka tās visas, neatkarīgi no tā, vai uzņemtas padomju laikā vai 20 gadus pēc neatkarības atjaunošanas, vieno tā pati stīga – labi, ka ir tādi krietni darba cilvēki, tie nes sevī visu tautas dzīves jēgu un tikai pateicoties tiem mēs vēl kaut kā varam noturēties pretī valsts divkosīgajai un nepatīkamajai eksistencei.

Rīgas sargi: viens Rīgas strādnieks, izstaigājis visu Krieviju kā streļķis, atgriežas Latvijā. Politiķi jau ir sarūpējuši balto karogu un gatavojas atdot Rīgu Bermontam. Politiķi ir nobijušies, domā tikai par savu ādu. No viņiem Kārļa Ulmaņa (filmā dēvēta par Prezidentu) tēls ir mazliet pozitīvāks, bet labākais, ko viņš var darīt, ir ļaut tautai pamēģināt. Ja sanāks – sanāks, nesanāks – arī labi – celsim augšā balto karogu Rīgas pils tornī. Labi, ka ir šis viens strādnieks ar saviem čomiem – arī strādniekpuikām un tauta vispār, jo tā pret šo valsts nožēlojamo spiedienu kaut kā tomēr iztur un uzvar.

Sapņu komanda: daži uzņēmīgi indivīdi smagi strādā un tic savām spējām uzvarēt. Tikmēr valdības namā tiek vērptas intrigas, ministri gļēvi izmanto situāciju savā labā un faktiski nogremdē vienkāršās, strādīgās tautas izloloto projektu. Atkal jāpriecājas, ka tauta iztur Latvijas valsts nelietīgā tēla priekšā.

Džimlairūdirallalā: Pensionāri izdomā atteikties no pensijas un iet armijā, tādā veidā izvelkot valsti no finansiāla kraha un paši sevi no nabadzības (jo armijā dod bezmaksas pusdienas un visu pārējo dzīvei nepieciešamo). Filmā darbojas arī ministru prezidents (tāpat kā abās iepriekšējās) un ministrs (tāpat kā abās iepriekšējās). Un ko viņi dara? Pareizi, uzminējāt – ministru prezidents gļēvi skatās, lai tikai to visu labi novērtētu ārzemēs un lai publicitāte būtu pozitīva, vienlaikus bārstot tehnokrātisku žargonu, bet ministrs iesūta sabotieri, lai tas pensionāru lielisko projektu nogremdētu.

Padomju laikā radītās filmas (Ceplis un Pie bagātās kundzes) ir tapušas kā karikatūras par Latvijas valsti, to mērķis bija parādīt, cik tā bija izkurtējusi un nepareiza. Lai skatītājs varētu mācīties un saprast. Abu filmu pamatā ir ne mazāk kristiski noskaņoto rakstnieku (Pāvila Rozīša un Andrja Upīša) literārie darbi. Tāpēc nekad neesmu varējis izprast, kā šīs filmas nokļūst uz ekrāniem tajā laikā, kad mums būtu jāredz kaut kas, kas varētu iedvesmot patriotiskā garā.

Tomēr, ja padomju perioda filmas salīdzina ar mūslaiku patriotiskajiem mākslas darbiem, kuru veidotāji pilnīgi noteikti sevi ir pozicionējuši kā patriotisku filmu rūpala pārstāvjus, tad šo darbu nemainīgā vieta 11.-18. novembra nedēļā nemaz vairs pārsteigumu neizraisa. Proti, izskatās, ka ideja par zemes mīlēšanu, bet valsts ienīšanu arī ir tas, ko pie mums pieņemts dēvēt par patriotismu. Mums ir skaisti kalni, daiļas lejas, puiši un meitas, draugi un radi un ja vien viņi te būs, kaut kā to Latvijas valsti arī pārdzīvosim, vai ne?

Nebūs gan tā. Tie no mums, kas pavadījuši lielu daļu savas dzīves Padomju Savienībā, droši vien atcerēsies, ka lauki un lejas, kalni un upes un cilvēki, kas dzīvo ap un uz tām, bija šeit arī tad, kad Latvijas valsts nebija. Tāpēc Latvijas kā valsts patriotisms nevar būt saistīts ar zemes skaistumu un draugu mīļumu. Tā ir pieķeršanās dzimtajai vietai un tuviniekiem. Patriotisms ir saistīts ar valsti kā politisku iekārtu.

Novēlu visiem patriotisku 18. novembri!

Komentēt

Filed under Uncategorized

Nacionālais nule pieņemtajā valdības deklarācijā

Vakar jaunā Saeima apstiprināja jauno valdību, kura jau vairākas nedēļas bija pūlējusies ap kādu dokumentu, proti, valdības deklarāciju. Neiedziļinoties lietās, kas deklarācijā noteikti ir daudz būtiskākas, gribu vērst uzmanību tikai uz vienu, proti, vārda “nacionāls” lietojumu šajā tekstā. Nenoliedzami nacionālie jautājumi ir bijuši daudzu kaislību un debašu priekšmets. Tomēr, lai debates būtu auglīgas, ir ārkārtīgi svarīgi, lai runātāji vienotos par to, ka pamattermini tiek izprasti vienādi. Ja tā nav, iznāk kā ar māti un meitu/kleitu. Valdības deklarācijā vārds “nacionāls” tiek lietots divās dažādās izpratnēs, turklāt teksta autori brīvi pāriet no viena uz otru. Tas neliecina par skaidru domāšanu un drīzāk liecina par vēlmi izteikties neskaidri, lai paliktu iespēja aizbildināties ar tekstu, darot dažādas un reizēm – savstarpēji pretrunīgas lietas.

Tekstā vārds “nacionāls” pieminēts 30 reizes šādos kontekstos:

Nacionālā apvienība: apvienība, kuras pamats ir nacionālisms, latviskās etniskās piederības izcelšana un sumināšana. Šeit nav domāts, ka tā ir apvienība, kas attiecas uz visu valsti, ja vien visa valsts netiek identificēta tikai ar latvisko.

Latvijas Nacionālais attīstības plans: plāns, kurš attiecas uz visu valsti, nacionāls šeit ir sinonīms vārdam “valsts” vai “visa valsts”. Te nav domāta attīstība tautiskajā garā, tā nav latviešu attīstība, kas gan, protams, varētu būt nacionālās attīstības sastāvdaļa.

Nacionālā drošība: drošība, kas attiecas uz visu valsti. Šeit nav domāta latviešu drošība.

Nacionālā augstākās izglītības akreditācijas aģentūra: aģentūra, kas darbosies ar visas valsts izglītības jautājumiem nevis tikai latviešu etniskās augstākās izglītības jautājumiem.

Nacionālā tautsaimniecība: nav domāta latviešu etniskā tautsaimniecība, bet gan visas valsts tautsaimniecība.

Nacionālā sporta bāze: nav domāta latviešu etniskā sporta bāze, bet bāze, kas apkalpo visu valsti

Nacionālās nozīmes attīstības centrs: nav domāts attīstības centrs, kas nodarbosies tikai ar latviešu attīstību.

Nacionālā identitāte: varētu būt gan tā, ka šeit ir domāta etniskā piederība latviešiem vai kādai citai nācijai, vai arī, ka tā ir piederības sajūta Latvijas valstij. Atkarībā no šīs izpratnes teikums “iespējas dzīvot pilnvērtīgu, lepnuma un gandarījuma piepildītu dzīvi saliedētā un patriotiskā Latvijas valstī, kas apzinās savu nacionālo identitāti un ir balstīta uz visu Latvijas iedzīvotāju kopējām garīgajām vērtībām” ir saprotams dažādi (interesanti, kādas ir visas Latvijas iedzīvotāju kopējās garīgās vērtības?)

Nacionālais stadions: droši vien nav domāts etniskais, latviskais stadions, bet gan valsts nozīmes stadions.

Latvijas Nacionālais mākslas muzejs: arī nebūs latviskās mākslas muzejs, bet valsts līmeņa mākslas muzejs, kurā līdzās Purvītim ir arī Marks Rotko vai Aleksandrs Petrovs.

Nacionālais pasūtījums kultūrizglītībā: cerams, ka šeit nav domāts tautiskais, etniskais pasūtījums, bet gan valsts līmeņa pasūtījums, bet būtu labi saprast, kas tieši šeit domāts.

Nacionālās kultūras vērtības: šeit gan nav skaidrs, par kādām kultūras vērtībām ir runa – visai valstij nozīmīgajām vai šauri etniskajām. Spriežot pēc mūsdienu sabiedriskā diskursa, droši vien šeit tomēr domātas tādas vērtības kā “ikdienas un svētku rituāli, gadskārtu svētki un godi, folklora, Dainas, raksta zīmes un tēli, valoda, fiziskā un garīgā veselība un izaugsme, pirts, muzicēšana un dziedāšana, maskošanās, apģērbs un ikdienas darbu sakralizācija – rituālais dzīvesveids saskaņā ar dabu un visuma likumsakarībām, darba tikums, savstarpēja sadarbība, cieņa un atbildība” 

Nacionālā informatīvā telpa: droši vien visas valsts telpa nevis tautiskā, etniskā telpa.

Nacionālo interešu aizstāvība: droši vien valsts līmeņa interešu aizstāvība.

Nacionāla valsts: pietiekoši neviennozīmīgs termins, kontekstā ar vietām, kur ar vārdu ‘nacionāls’ domāta valsts, šāds apzīmējums kļūst bezjēdzīgs (valstiska valsts). Nākas secināt, ka šeit tomēr domāta Latvija kā tautiska valsts, kurā vismaz ideālā formā galvenais uzsvars likts uz noteiktu etnisku piederību.

Nacionālais kriminālizmeklēšanas modelis: jādomā, ka šeit nav domāts tautiskais vai etniskais izmeklēšanas modelis, lai kas tas arī nebūtu.

Nacionālie bruņotie spēki: valsts bruņotie spēki (nevis tautiski latviskie bruņotie spēki)

Ceru, ka neesmu kaut ko sajaucis, interpretācijā piegāju, mēģinot izprast domu gaitu. Tomēr, ja nu tomēr ir domāts tautiskais kriminālizmeklēšanas modelis, latviešu drošība, latviešu stadions vai kas tamlīdzīgs, tad šādu pārpratumu vien radījis nekonsekventais terminu lietojums.

Komentēt

Filed under Uncategorized