Radikālie relatīvisti antropologi un derdzīgais

Nu jau pirms laba laika, starptautiskās ģimenes dienas sakarā (t.i., 15. maijā) nelielā komentārā izteicu savas domas par mūsdienu ģimeni. Komentāra būtība ir aptuveni šāda: ģimenes ir raksturīgas visām sabiedrībām, tikai to forma var būt visai dažāda. Šķiet, ka visizplatītākā ģimenes forma ir tā dēvētā nukleārā ģimene, kas sastāv no vecākiem un bērniem. Tomēr, ņemot vērā ģimeņu formu dažādību, nav iespējams pateikt, ka viena ģimene ir pareizā, bet cita nepareizā. Turklāt ar vārdu “ģimene” arī mūsu sabiedrībā var apzīmēt visai dažādas cilvēku kopas – tā ne vienmēr nozīmēs asinsradnieku vai vienuviet dzīvojošu un vienu mājsaimniecību veidojošu reproduktīvu apvienību, kas no pirmā acu uzmetiena raksturo nukleāro ģimeni.

Drīz vien kristīgi noskaņotais itkā Rīgas apriņķa interneta izdevums aprinkis.lv publicēja filozofes Maijas Kūles viedokli par maniem izteikumiem. Izskatās, ka Kūles kundze gan nebija apgrūtinājusi sevi ar minētā viedokļa izpēti, jo atsaucās uz lietām, kuras bija diametrāli pretējas manis teiktajam. Turklāt profesores teiktajā atspoguļojās neizpratne par antropoloģijas izziņas metodēm un šo nozari kopumā. Tā kā man ir tas gods būt Latvijas Antropologu biedrības valdes priekšsēdētājam, esmu pietiekoši labi informēts par to, no kurienes Latvijā “savairojušies radikālā tipa antropologi, kas portālos ar skubu sniedz postmodernas atziņas it kā visas savas nozares vārdā, būdami pārsātināti ar relatīvismu un skepticismu” kā arī “kā var nonākt pie tik derdzīga secinājuma, noraidot dzīves ideālformu un nākotni saskatot tikai sociālo un bioloģisko saišu iziršanā, haosā un nemitīgā mainīgumā”

Pārsātināti ar relatīvismu

Atšķirībā no filozofijas, antropoloģija ir empīriska zinātne. Kamēr filozofija nodarbojas ar prāta eksperimentiem un dažāda veida intelektuāliem vingrinājumiem, antropologu izziņas pamats pamatu veido empīriski novērojumi. Antropoloģija, kā to norāda šīs nozares nosaukums (no sengrieķu anthropos – “cilvēks” + logos – “mācība, zinātne”) antropoloģija ir zinātne par cilvēku. Tās interešu lokā ir cilvēks visā šī vārda plašumā. Tas nozīmē – antropoloģija pēta cilvēkus, kas dzīvo un ir dzīvojuši visos laikos un visās vietās. Nozare, kuru pārstāvu es, t.i., sociālā antropoloģija, galvenokārt nodarbojas ar cilvēku pētniecību “mūsdienās”, t.i., laikā, kad antropologs veic savus novērojumus. Kopš mūsdienu antropoloģijas pirmsākumiem 19. gadsimta otrajā pusē ir uzkrājies ļoti liels šādu novērojumu skaits, un liela daļa nu jau diez vai attiecas uz mūsdienām, tāpēc arī šis vārds iepriekšējā teikumā likts pēdiņās. Veicot pētījumus, antropologu mērķis ir izdarīt secinājumus par cilvēkiem kopumā.  Šajā sakarā nepietiek vien ar to, ka tiek pētīta “mūsu”, industriālā vai pilsētas, vai Eiropas sabiedrība. Antropoloģiju interesē cilvēki lai kur tie arī nedzīvotu, jo, tikai apzinoties visu cilvēcīgās eksistences dažādību, iespējams izdarīt kādus secinājumus par cilvēkiem kopumā. Veids, kā antropologi iegūst datus, uz kuru pamata tiek izdarīti spriedumi, saucas “lauka pētījums”. Tā galvenā komponente ir līdzdalīgais novērojums. Tas ir sistemātisks metožu kopums, kura laikā pētnieks cenšas iekļauties pētāmajā sabiedrībā, t.i., līdzdrboties. Šādā veidā, caur nereti visai subjektīvu, indiviuālā piedzīvojuma mediētu pieredzi, antropologi iegūst unikālu pieredzi, kas ļauj tiem dziļi izprast pētāmās sabiedrības uzskatus un rīcības veidus. Klasiski antropoloģiskais lauka darbs norisinās sabiedrībā, kura nav pētnieka “paša” sabiedrība. Šādai “svešas” kultūras pētniecībai ir nozīmīgs metodoloģisks pienesums, jo tas ļauj saskatīt lietas, kuras šīs sabiedrības iedzimtam loceklim var šķist pārāk triviālas, lai par tām runātu. Tomēr mūsdienās antropologi bieži vien veic pētījumus arī paši “savās” sabiedrībās (to mēdz dēvēt par “antropoloģiju mājās”).

Pētījuma laikā viens no svarīgākajiem uzdevumiem ir spēt paskatīties uz sabiedrību no tās locekļa redzes leņķa. Lai to varētu izdarīt, nākas pārveidot arī savu pasaules uzskatu. Mēs visi nākam ar zināmu etnocentrisma devu, kas liek domāt, ka “mūsu” dzīvesveids ir pareizs iepretī visiem pārējiem dzīvesveidiem. Lauka darba pieredze un tās analīze pēc atgriešanās mājās liek paskatīties ar citām acīm arī uz savu sabiedribu. Izprotot citu sabiedrību perspektīvu, ir ļoti labi redzama savas kopienas uzskatu relatīvā daba. Tādējādi antropologi sevi nereti dēvē par profesionāliem svešiniekiem. Tieši šī spēja paskatīties uz savu sabiedrību tā, it kā tu būtu labi informēts svešinieks, kurš izprot situāciju, bet ko nenomāc ticība vietējiem aizpriedumiem, ir viena no būtiskākajām iemaņām, ko sniedz antropoloģiskā izglītība.

Jāpiemin arī, ka pretēji šad tad sabiedrībā dzirdētam viedoklim antropologi reti nodarbojas ar eksperimentu veikšanu. Kad Roberts Ķīlis runāja par savu pieredzi politikā un valsts pārvaldē kā lielisku antropoloģisku pētījumu, tas nebūt nenozīmēja, ka viņš veic kaut kādu viltīgu eksperimentu, lai paskatītos, kas tagad notiks. Protams, gandrīz jebkura pētnieciska vai ikdienišķa situācija var tikt interpretēta kā eksperiments. Arī antropologa līdzdalīgais novērojums ir šāds “naturālais eksperiments”. Šāda tipa eksperimenta īpatnība tomēr ir tā, ka novērotājs nevar kontrolēt tā gaitu. Dzīve notiek pati par sevi un pētnieka uzdevums ir tajā piedalīties un veikt piezīmes. Agrīnos posmos antropologi centās izvairīties no jebkādas ietekmes uz pētāmo sabiedrību, bet ļoti drīz saprata, ka strikti izvairīties nekad nebūs iespējams. Kopumā antropologa uzdevums ir iekļauties nevis ietekmēt. Antropologi turklāt ir, iespējams, vispašreflektīvākie pētnieki, kas spēj pavadīt stundas un dienas diskusijās un paškritikā par pētījuma ētiku un tās iespējamajām problēmām. Galvenais ētiskas pētniecības princips antropoloģijā ir nekaitēt cilvēkiem, kuru uzticēšanās ir pamatā jebkura līdzdalīgā novērojuma īstenošanā.

Pieminētās “profesionālā svešinieka” iemaņas nerodas tikai individuālā pieredzē lauka darba laikā. Veicot savu datu analīzi, antropologi plaši izmanto salīdzinošo metodi, kuras laikā novērojumi vienā sabiedrībā tiek skatīti perspektīvā ar citām līdzīgām vai atšķirīgām grupām. Tikai šādu salīdzinājumu rezultātā antropologi var izdarīt secinājumus par to, kāda ir viena vai otra parādība “kopumā”.

Augstāk aprakstīta metode un informācija, ar kuru antropologiem ir jāstrādā, nenovēršami noved pie vienas no būtiskākajām antropoloģija iezīmēm, proti, metodoloģiskā relatīvisma. Metodoloģiskais relatīvisms balstās principā, ka visas sabiedrības ir jāskata kontekstā ar to kultūras vidi, kurā šīs sabiedrības eksistē. Tikai šādā veidā mēs varam izprast, kā darbojas attiecīgā sabiedrība. Krievu vai angļu antropologs, pētot dzīvi Latvijas mazpilsētā, cenšas interpretēt šīs dzīves nianses no Latvijas iedzīvotāju perspektīvas nevis no savas, krievu vai angļu akadēmiķa, perspektīvas. Metodoloģiskais relatīvisms tomēr nav tas pats, kas morālais relatīvisms. Saskaņā ar pēdējo mums nebūtu tiesību iebilst pret jebko, kas novērojams kādā citā sabiedrībā, jo šajā sabiedrībā tā ir pieņemts (piemēram, latvieši nedrīkstētu iebilst pret meiteņu apgraizīšanu Somālijā, bet norvēģi nedrīksētu iebilst pret bērnu sišanu Latvijā, pamatojot to ar attiecīgajā kultūrā pieņemtajām vai plaši izplatītajām kultūras normām). Antropoloģija nevedina uz absolūtu morālo relatīvismu, bet gan cīnās pret nepamatotiem aizspriedumiem. Kā savulaik teica amerikāņu antropoloģe Rūta Benedikta “Antropoloģijas mērķis ir padarīt pasauli drošu cilvēku dažādībai”. Svešāds vai citāds nenozīmē nepareizs.

Relatīvisms nepiedzima līdz ar antropoloģiju. Pirmie antropologi 19. gadsimta pirmajā pusē un vidū nebūt nebija “pārsātināti ar relatīvismu un skepticismu”. Gluži otrādi: būdami kārtīgi sava laikmeta pārstāvji, viņi labi apzinājās, ka Rietumeiropas tautas (tādas kā angļi, vācieši vai francūži) ir civilizācijas zieds. Pārējās sabiedrības (sākot ar latviešu zemniekiem un beidzot ar Austrālijas aborigēniem, kas tolaik tika uzskatīti par visprimitīvāko cilvēku grupu, ir vairāk vai mazāk iekonservējušās vai atpalikušas no šī zieda. Tādējādi visas kultūras var sakārtot uz vienas, samērā skaidras evolūcijas ass, pieņemot, ka ar laiku, ja paveiksies, mežoņi varētu attīstīties līdz baltā angļu džentlmeņa līmenim. Tika veidotas lieliskas formas teorijas, kas, kā toreiz šķita, labi skaidro cilvēku kultūru dažādību. Vācu filozofs Frīdrihs Engelss savulaik pamatīgi ietekmējās no sava laika antropoloģiskajām teorijām. Viņa traktāts par Ģimenes, privātīpašuma un valsts izcelšanos tieši atsaucas uz Lūisa Henrija Morgana grāmatu “Senā sabiedrība”. Minētais traktāts, līdz ar citiem Engelsa un viņa kolēģa Kārļa Marksa darbiem ar laiku tika iekļauta komunistiskajā “kultūras kanonā”, kuram pretī runāt nedrīkstēja neviens sociālisma pasaules zinātnieks. Tādējādi visā plašajā Padomju zemē Morgana idejas dzīvoja un plauka līdz pat 1990tajiem un joprojām turpina ietekmēt sabiedrisko domu. Tomēr ārpus komunistiskās tradīcijas Morgana un citu viņa teorētisko līdgaitnieku idejas drīz vien tika apstrīdētas un tad arī pilnībā atmestas kā realitātes skaidrošanai nepiemērotas. Izrādījās, ka sakārtot sabiedrības pa attīstības līmeņiem iespējams tikai, sēžot kādas koledžas bibliotēkā, bet realitātē skaisti izveidotās shēmas sabruka kā kāršu namiņi. Etnogrāfi, kuri ilgstoši dzīvoja kopā ar “primitīvajām” sabiedrībām pamanīja, ka daudz kas no tā, ko runā par “mežoņiem”, ir vien aizspriedumi, bet tas, kas nav aizspriedumi, no “iekšas” izskatās citādi un nebūt ne tik biedējoši. To, starp citu, saprata arī pats Morgans, kurš apbrīnoja irokēzus, ieguldīja lielu darbu viņu tiesību aizstāvībā un galu galā tika uzņemts kādā no viņu klaniem. Tomēr vispārējais laika gars neļāva viņam šo apjausmu teorētiski konceptualizēt.

Britu mūsdienu antropoloģijas pamatlicējs Broņislavs Maļinovskis, kurš pavadīja trīs gadus Trobriandu salās, novēroja, ka Jaungvinejas iedzīvotājiem piedēvētais racionalitātes trūkums ir tukšs aizspriedums. Toties pēc atgriešanās Lielbritānijā Maļinovskis saskatīja pietiekoši lielas līdzības starp britu un trobriandiešu uzvedibu, lai liktu pamatus vēl mūsdienās ietekmīgajai reciprocitātes un dāvanu apmaiņas teorijai. Visa turpmākā antropoloģijas attīstība ir pagājusi šādu atklājumu gaismā. Kā vēlāk izteicās franču antropologs Luī Dimons – Mēs nepētām svešās sabiedrības tikai tāpēc, ka vēlamies apmierināt savu interesi par citiem, bet gan arī tāpēc, ka tas palīdz mums saprast kaut ko pašiem par sevi.

Tādējādi profesores Kūles piesauktais “pārsātinājums ar relatīvismu” ir nevis kaut kāda Latvijas antropologu deviance, t.i., novirze no normas, par kuru būtu jābrīnās (kā to dara Kūle), bet gan antropoloģiskās metodes pamatiezīme.

Kā var nonākt pie tik derdzīga secinājuma?

Šķiet, ka iepriekš par antropoloģisko metodi teiktais jau skaidro, kā un kāpēc antropologi nonāk pie secinājumiem, pie kuriem tie nonāk. Šajā gadījumā gan jāatzīst, ka “derdzīgais secinājums” daļēji ir profesores Kūles fantāzijas auglis. Der citēt Kūles teikumu  vēlreiz pilnībā:

Jābrīnās, kā var nonākt pie tik derdzīga secinājuma, noraidot dzīves ideālformu un nākotni saskatot tikai sociālo un bioloģisko saišu iziršanā, haosā un nemitīgā mainīgumā. Tas nav pasaules attīstības vektors, tā ir tikai ilūzija, ka viss izirst un beidzas.

Neviens antropologs nekad nav postulējis pilnīgu sociālo saikņu sairšanu (nejaukt ar transformāciju vai periodisku vājināšanos). Bioloģiskā saikne gan ir kultūras konstrukcija un tāpēc par tādu savukārt antropologi nemaz nerunā. Nemitīgs mainīgums ir dzīves fakts. Tā ir arī viena no kultūras pamatiezīmēm. Tomēr tas nekādi neliecina par haosu. Šeit godājamā kolēģe mazliet pārspīlē, kas, protams, nepalīdz veidot saprātīgu diskusiju. Arī draudi ar “visa iziršanu un beigšanos” ir tikai profesores pašas prāta auglis.

Tālākā tekstā profesore Kūle veic virkni apgalvojumu, kuriem ar manis teikto nav nekāda sakara, bet, kas acīmredzami pauž domu, ka “derdzīgie secinājumi” (kuru gan nebija) radušies tāpēc, ka to paudējam nav nepieciešamo morālo orientieru un, cik var saprast, tas esot tipiski vispār mūsdienu pasaulei. Kā tas noprotams no manis iepriekš rakstītā par antropoloģisko izziņas procesu, šīs jomas pārstāvji nespriež par pasauli, cenšoties izprast savas morālās saknes (lai gan bez tā arī neiztiek), bet gan novērojot dažādu sabiedrību dzīvi. Kamēr Austrumeiropā dzīvojošam filozofam, kas nodarbojas ar ikdienas introspekcijas praksi var šķist, ka ir viena neapstrīdama “dzīves ideālforma”, antropologi nesteidzas ar šādu apgalvojumu, bet jautā – vai visā pasaulē visi filozofi (te ar šo vārdu apzīmējot viedus cilvēkus, kas velta laiku, lai padomātu, par to, kā patiešām būtu jādzīvo) uzskata tāpat?

Antropoloģijā ir virkne terminu, kuru lietderība laika gaitā kļuvusi apšaubāma, jo pamatīgas analīzes rezultātā kļuvusi skaidra to iesakņotība Rietumu klasifikācijas sistēmā (piemēram, reliģija, radniecība, ekonomika, politika utt). Arī ģimenes jēdziens nav viennozīmīgs. Jau pieminētā trobriandu salu sabiedrība ir labs kontrastējošs piemērs. Trobriandieši, kā to apraksta Maļinovskis, ir matrilineāla, bet patrilokāla sabiedrība. Tas nozīmē, ka radniecība tiek noteikta pēc mātes līnijas, bet jaunais pāris apmetas uz dzīvi pie vīra vecākiem. Turklāt matrilinearitāte šajā sabiedrībā ir tik izteikta, ka mātes dzīvesbiedrs netiek uzskatīts par bērna radinieku. Tas gan ir pirmais audzinātāj kā arī tuvākais vīrietis mājsaimniecībā, bet tuvākais vīrieša kārtas radinieks bērnam ir mātes brālis. Maļinovskis šajā sakarā apraksta antropologa-kultūras tulkotāja dilemmu – kā tulkot radniecības terminus? Mūsu “tēvs” nozīmē personu, kas ir gan bērna radītājs, gan mātes dzīvesbiedrs (vai arī tikai pirmais), bet atbilstošais trobriandiešu termins apzīmē kaut ko pavisam citu. Tēvs mums ir arī tuvākais vecākās paaudzes radinieks, bet vai tādā gadījumā drīkst trobriandiešu mātesbrāli dēvēt par “tēvu”? Mūsu šīsdienas kontekstā svarīgs ir jautājums – kuras attiecības trobriandiešu dzīvē uzskatāmas par ģimeni? Māte, viņas dzīvesbiedrs un viņas un viņas (bet ne viņa) bērni? Māte, viņas bērni un mātes brālis, kura pēcnācēji saskaņā ar vietējiem uzskatiem ir šie bērni? Vai varbūt – visi kopā?

Papua Jaungvinejā un līdzīgi arī Amazones tropiskajos reģionos “vīrs” nereti nemaz nedzīvo kopā ar “sievu”, lai gan viņiem ir kopīgi bērni. Vīri dzīvo atsevišķās “vīru mājās” un iegriežas pie sievām tikai retu reizi. Visos minētajos gadījumos attiecīgo sabiedrību locekļi citas dzīves formas uzskatītu par “derdzīgām”. Pamācošs stāsts par ģimeni un ideālformu saistās ar amerikāņu antropologu Kenetu Gudu (Kenneth Good), kurš apprecēja janoamu meiteni Jarimu laikā, kad viņš veica lauka pētījumu Amazonē. Laulībā piedzima vairāki bērni un pēc dažiem gadiem visi pārcēlās uz dzīvi ASV. Tomēr Jarima, kā stāsta Guds, nevarēja iedomāties neko skumjāku par dzīvi sabiedrībā, kur katrs pāris vakarā ieslēdzas atsevišķā mājā un katrs ģimenes loceklis – savā istabā. Pāris gadus vēlāk viņa devās atpakaļ uz dzīvi janoamu sabiedrībā, kur ikviens ciemats ir tikai apaļa nojume, kurā visu 100-200 kaimiņu un radu dzīves ir redzamas un no novērojamas 24 stundas katru dienu, bet cilvēks, kas vēlas palikt vienatnē pats ar sevi, tiek uzskatīts par ļoti nelaimīgu un varbūt pat slimu.

Līdzīgus stāstus varētu turpināt vēl un vēl. Lai vai kādu definīciju mēs pielietotu vārdam “ģimene”, prakse vienmēr piespēlēs pietiekoši daudz atšķirīgu gadījumu, lai šī definīcija kļūtu problemātiska. Tomēr, kā minēju arī savā videoviedoklī, nukleārā ģimene, t.i., vecāki un bērni, iespējams ir visvairāk izplatītā ģimenes forma (bet ar dažādām atrunām, kā, piemēram, trobriandiešu gadījums). Šāds apgalvojums balstās apsvērumā, ka lielākā daļa cilvēku un vislielāko daļu cilvēces vēstures (aptuveni 99% laika no visas vēstures) cilvēki ir dzīvojuši kā mednieki un augu vācēji. Protams, neviens antropologs nav nekad apmeklējis medniekus un vācējus pirms miljons gadiem. Toties zināmu ieskatu šādu grupu dzīvē mēs varam gūt, aplūkojot mūsdienās sastopamās sabiedrības ar tādu pašu iztikas iegūšanas veidu. Dati rāda, ka šajās kopās gandrīz vienmēr pastāv monogāmija un pāri veidojas uz savstarpējas simpātijas pamata. Tas gan nozīmē, ka šie pāri reti ir uz visu mūžu. Simpātijām mainoties, mainās arī partneri. Kopīgu bērnu esamība, protams, paildzina kopdzīvi. Kā redzams, šādi kopdzīves veidošanas principi daudz neatšķiras no tiem, ko piekopjam mūsu sabiedrībā un citur industrializētajās zemēs. Tas nozīmē, ka ģimenes, kuras kopā turas tik ilgi, kamēr pārim tas ir interesanti un izjūk tad, kad vairs nav interesanti, vai, kad bērni kļuvuši patstāvīgi, nav vis pēdējā laika “ātrlaika, baudaskāres un egoisma” sekas, bet gan forma, kas pastāvējusi ļoti ilgu laiku. Patiesībā, ja mēs varam teikt, ka ir kāda “dabīga” ģimenes forma, tad šī (simpātijās balstītā un uz nenoteiktu laiku noslēgtā, samērā fleksiblā attiecībā uz intīmām attiecībām ar citiem partneriem) droši vien ir tā visdabīgākā. Nenoliedzami, šī atziņa dažam labam var šķist “derdzīga”, bet ir jāapzinās šo emociju etnocentriskā daba, t.i., tās neizriet no tā, ka šādi dzīvot objektīvi ir nepareizi, bet gan no tā, ka mums šajā sabiedrībā, šajā vietā un laikā tas šķiet nepareizi. Gluži tāpat kā viduslaiku eiropiešiem derdzīgi un nepareizi šķita doma, ka mazgāties varētu katru dienu, bet mūsdienu japāņi klusībā sauc mūsdienu eiropiešus par smirdīgajiem, jo eiropieši neiet vannā vairākas reizes dienā un nereti sliktāk kontrolē savus ķermeņa izgarojumus.

Novērojumi dažādās sabiedrībās nenovēršami liek nonākt pie secinājuma, ka absolūti lielākā daļa lietu, ko darām kā sabiedrības locekļu, ir vai nu pilnibā vai lielākoties sociāli konstruētas. Profesore Kūle acīmredzami ir pārpratusi šī secinājuma jēgu un kritizē to kā sociālo konstruktīvismu, kura rezultātā uzskata piekritēji it kā postulējot, ka varot arī … ar kaķi. Nezinu, kas ir domāts ar daudzpunktu, bet laikam kaut kas izglītotā runā “nepiedienīgs” un tāpēc laikam jau domāts sekss. Bet kontekstā izskatās, ka runa ir arī par ģimeni ar kaķi. Nu, vispirms jau jāsaka, ka ļoti daudzi latvieši pa jokam vai nopietni apgalvo, ka kaķi ir viņu ģimenes locekļi. Ja ģimenes jēdziens piepildās ar saturu, kuru tam piešķir pētāmā sabiedrība, tad veidot ģimeni, kurā ir kaķis, var arī Latvijā un nevienu par to, cik zinu, nenosoda. Ar seksu gan ir citādi. Anatomisku īpatnību dēļ ar kaķi droši vien nekāds sekss neiznāks. Tomēr kopumā seksuālās prakses ir visdažādākās. Atkal jau šeit runa ir par attiecīgās sabiedrībās pieņemtajām normālajām praksēm. Arī sekss ar dzīvniekiem ir aprakstīts pietiekoši bieži, dažās sabiedrībās tas netiek uzskatīts par neko īpašu. Tā, piemēram, Kolins Tērnbuls raksta par mbuti sabiedrībā novēroto:

Es sastapos ar kādu bestialitātes gadījumu (jaunēklis un kaza), kas tika atklāti atzīta un respektēta tik tālu, ka nedz zēns, nedz kaza neizjuta kādus ierobežojumus, izņemot to, ka viņiem bija jādzīvo tikai ciematā [t.i. – ne mežā, kur dzīvo mbuti, K.S.]. Iemesls viņu izslēgšanai no meža bija nevis uzskati par rituālo netīrību vai nešķīstību, nebija pat mājiena uz amorālumu, bet gan praktiski novērotais, ka zēna “sieva” neprot medīt un drīz vien nomirtu, ja kopā ar viņu atgrieztos mežā. Mokoties starp divām lojalitātēm, zēns beigu beigās izvēlējās mežu un pensionēja savu sievu-kazu, to uzdāvinot kādam ciemata iedzīvotājam, par kuru viņš bija pārliecināts, ka tas kazu godās un turēs dzīvu un labi koptu. Savukārt kazas saņēmējs domāja, ka viņš iegūst neizmērojamu kontroli pār mežu, iegūstot kazu, kurā uzkrājusies meža iemītnieka sperma.

Turnbull, Colin M. 1978. “The Politics of Non-Aggression.” Edited by Ashley Montagu. Learning Non-Aggression: The Experience of Non-Literate Societies. New York: Oxford University Press. p 196

Pieļauju, ka minētais apraksts atkal kādam varētu šķist “derdzīgs”, tomēr jāatceras, ka tas nav kāda filozofa fantāzijas auglis, bet gan reālas situācijas apraksts. Ja varat iztēloties sevi kā cilvēku, kas spēj empātiski paskatīties uz šo situāciju, varēsiet arī ar empātiju paskatīties uz latviešiem, kas pliki skraida pa rasainu zāli pēc tam, kad mežonīgos pagānu rituālos un dzeršanā pavadījuši visu nakti pie ugunskura. Un vēl, pieminot mbuti, jāatzīst, ka kopumā Tērnbula apraksts par mbuti bērnību ir viens no sirsnīgākajiem, kādu man ir bijis tas gods lasīt, tāpēc varu ieteikt to izlasīt katram.

Kūles secinājums, ka no izpratnes par seksuālo prakšu normu konstruētību izriet, ka arī mēs “varam… ar kaķi”, gan ir aplams. Lielākā daļa sociālo prakšu un normu ir sociāli konstruētas. Bet kultūra strādā tā, ka mēs tās internalizējam, t.i., pieņemam par savām un sākam uzskatīt tās par nemainīgām, dabīgām un pašsaprotamām. Tas arī nozīmē, ka tiem, kam … ar kaķi derdzas diez vai izdosies sevi sakonstruēt tā, lai vairs nedergtos. Toties apziņa, ka kultūra nav iedzimta, dabīga un nemainīga, ir ar milzīgu atbrīvojošu potenciālu – viss, kas ir konstruēts, var arī tikt mainīts. No profesionālā svešinieka pozīcijām tas, ka novērojamās sabiedrības pārstāvji cieši pieturas pie viena vai otra uzskata, nenozīmē, ka jau pēc paaudzes vai divām viņi nedomās pavisam citādi. Viņiem pašiem gan var dergties ideja par šādu pārmaiņu iespēju, bet, skatoties no malas, tuvojošās pārmaiņas var būt labi redzamas.

Tātad, kopumā filozofijas un antropoloģijas izziņas metodes ievērojami atšķiras. Tāpēc arī atšķirīga ir pausto apgalvojumu daba. Lai gan arī filozofi izsaka savus secinājumus, balstoties apkārtējās pasaules novērojumos, tomēr šai nozarei uzsvars uz empīriskajiem novērojumiem ir daudz mazāks nekā antropoloģijā. Savukārt antropologu izteiktie apgalvojumi balstās novērojumos, kas, pielietojot metodoloģisko relatīvismu, iegūti, vērojot un salīdzinot dažādas sabiedrības. Apgalvojums, “ka ģimenes formas var būt dažādas un nav iespējams noteikt, kura ir pareizā” jāskata šīs izziņas metodes kontekstā. Tomēr attiecībā uz ģimenes politiku Latvijā, globālie novērojumi ļauj apjaust, ka par spīti dažu (vai pat daudzu) paustajam viedoklim, arī tās iezīmes, kuras mums šķiet teju akmenī iecirstas, īstenībā ir vien konkrētajā laikā daļas sabiedrības (jo sabiedrība nekad nav viendabīga) pieņemts.

Pieminētā literatūra

Turnbull, Colin M. 1978. “The Politics of Non-Aggression.” Book Chapter. Edited by Ashley Montagu. Learning Non-Aggression: The Experience of Non-Literate Societies. New York: Oxford University Press.

Morgan, Lewis Henry. 1877. Ancient Society; Or, Researches in the Lines of Human Progress from Savagery, through Barbarism to Civilization. New York: H. Holt and Company.

Engels, Fredrick. 1884. The Origin of the Family , Private Property and the State. Online. doi:10.1152/ajpcell.00303.2005.

Dumont, Louis. 1970. Homo Hierarchicus: The Caste System and Its Implications. London: Weidenfeld & Nicolson.

 

 

Komentēt

Filed under Uncategorized

Ieraudzīt teroristu

Īsi pēc Parīzē notikušajiem sprādzieniem policija netālu no uzbrucēju atliekām atrada divas pases. Viena bija ēģiptiešu, otra – sīriešu. Sīriešu pase bija reģistrēta, tās īpašniekam šķērsojot Grieķijas robežu. The Guardian pie ziņas gan piebilst, ka “nav vēl apstiprināts, ka pase piederējusi uzbrucējam“, tomēr informācijas plūsmā šī piezīme, kā šķiet, nevienu daudz neinteresēja. Ātri vien mediju telpu pārņēma runas par to, ka teroristi ieradušies kopā ar bēgļiem un nekavējoties uzsākuši savu asiņaino darbību. Rīgā divi melnā tērpti puiši knaši sarūpēja plakātus un devās pie Francijas vēstniecības, lai protestētu pret imigrantiem-teroristiem.  Vēlāk pie Brīvības pieminekļa jaunieši vīstījās Latvijas karogā un teica runas, protestējot pret imigrāciju, to tieši saistot ar uzbrukumiem Parīzē. Tomēr, kā izrādījās, pases nebūt nepiederēja uzbrucējiem. Pēc dažām dienām Federika Mogerīni paziņoja, ka visi līdz šim identificētie uzbrucēji bijuši vietējie, pašmāju pilsoņi, norādot, ka uzbrukumam ir iekšējs raksturs. Ēģiptiešu pase, kuru, kā sākumā tika ziņots, atrada ‘pie viena no uzbrucējiem’ īstenībā piederējusi kādam no upuriem, bet sīriešu pase, pēc visa spriežot bijusi viltota.

Vēlreiz atcerēsimies situāciju: ir uzspridzinājies terorists-pašnāvnieks. Apkārt ir haoss, no viņa paša nekas daudz pāri nav palicis, nogalināti arī vairāki cilvēki tuvumā, visapkārt posts un … pase. Vai tā piederēja teroristam? Varbūt, bet, ņemot vērā Parīzes daudznacionālo pūli, tik pat labi varētu būt, ka tas ir kāds no cietušajiem. Turklāt grūti noticēt, ka starp lietām, ko kabatā ieliek terorists-spridzinātājs, ejot uz “lietu”, ir arī viņa pilsoņa pase – tā teikt, ja nu kas, ja nu mani ar visu spridzekļu korseti apstādina un palūdz uzrādīt dokumentus, tad viss lai ir čikiniekā. Kaut kā maz ticama tomēr šķiet šāda versija. Tomēr tas ir tikai tagad, ar šīsdienas acīm. Laikā, kad visi ir pārliecināti, ka uzbrucējs noteikti bijis kāds islāmistu kaujinieks no Tuvajiem Austrumiem vai Āfrikas, kurš noteikti nācis kopā ar bēgļu plūsmu (jo par to jau sen tika runāts), domāt par citām versijām ir teju neiespējami. Tas nebija loģiski, bet izskatījās tik pārliecinoši.

Diemžēl šāda veida kļūdīšanās nav nekas neparasts. Skatīties uz lietām pilnīgi objektīvi ir neiespējami, bet ir ārkārtīgi svarīgi spēt saprast, kur secinājumi izriet no faktiem un kur – no iepriekš pieņemtiem un ikdienā izmantotiem vai vienkārši izdevīgiem aizspriedumiem. Informācijas un faktu piemeklēšana tā, lai tie atbilstu mūsu spriedumiem un pārliecībām, ir kļūda, kuru pieļauj ne tikai ļaudis ikdienā, bet arī zinātnieki.

Šajā vasarā man kopā ar Andu Rožukalni bija iespēja iesaistīties pētījumā, kura mērķis bija atrast un izanalizēt Kremļa apmaksāto interneta troļļu darbību Latvijas portālos un noskaidrot, cik lielā mērā tie potenciāli varētu pakļaut Latvijas interneta lietotājus saviem (t.i., prokremliskiem) uzskatiem. Pētījuma gaitā nācās sastapties ar ne vienu vien gadījumu, kad cilvēki acīmredzami vēlējās ieraudzīt visur esošo Kremļa roku. Mūsu pētnieciskā pieeja bija meģināt tikt skaidrībā par to, vai ar mums pieejamajām metodēm vispār ir iespējams ticami identificēt komentāru autoru kā apmaksātu Kremļa trolli un tikai pēc tam mēģināt uzzināt, vai viņi kaut kā ietekmē “vienkāršo lasītāju” viedokļus. Diemžēl mums nācās apbēdināt tos, kas cerēja, ka mēs beidzot pierādīsim Putina propagandas mašīnas klātbūtni Latvijas interneta portālos.

Izpētot mums pieejamos datus, izrādījās, ka patiešām ir zināms daudzums Latvijas ziņu portālu (Delfi, TVnet, Apollo) komentāru sadaļas ierakstu, kurus varētu saukt par pro-krieviski trolliskiem. Tomēr ir skaidrs, ka ne visi komentāri, kuri ir prokrieviski ir radušies Krievijā un pavisam noteikti ne visi ir apmaksāti. Ja, piemēram, Imants Kalniņš, kurš pēdējā laikā ir jaupiedzimis rusofīlā noskaņā, sāktu rakstīt komentārus, pieņemu, ka viņa teksti būtu visai prokremliski. Bet diez vai viņu būtu jāpieskaita prokremliskajiem apmaksātajiem propagandas darbiniekiem. Imants Kalniņš vienkārši ir pilsonis ar saviem uzskatiem, kurus ir gatavs aizstāvēt publikā. Tas, ka man viņa uzskati nepatīk, nenozīmē, ka viņš ir Kremļa aģents. Arī tas, ka es viņu publiski nodēvētu par Kremļa aģentu, viņu par tādu nepadarītu.

Screen Shot 2015-12-16 at 23.02.13 Tā nu Anda un es izstrādājām noteiktus kritērijus, pēc kuriem mēs varētu pieņemt, ka tos radījis kāds cilvēks, kas ir vairāk nekā imants kalniņš, piem., no vienas IP adreses jābūt vismaz 15 ierakstiem, tiem jāatkārtojas, starp ierakstiem jābūt daudz copy-paste materiāliem vai vienkārši norādēm uz prokremliskām mājaslapām. Pēc šiem kritērijiem izrādījās, ka no visiem publicētajiem komentāriem, šiem kritērijiem atbilda 1,5% komentāru. Arī tad, ja skatījāmies tikai tos rakstus, kur troļļi vispār bija ierakstījuši kaut vienu komentāru, viņu īpatsvars nespēja sasniegt 4%. Tā nu izrādījās, ka šādu komentāru īpatsvars nebija īpaši liels, turklāt lielākā daļa nemaz nenonāca līdz lasītājiem, jo vai nu paši lasītāji viņus nobalsoja tik tālu, ka tie “paslēpās” vai arī portālu administrācija tos izdzēsa. Līdz ar to izskatījās, ka pat tad, ja kaut kur Kremlī kāds maksāja par šiem komentāriem, to atdeve bija gaužām neliela.

Tomēr tas vēl nebija viss. Tā kā mūsu pētnieciskais uzdevums bija saistīts ar prokrieviskajiem troļļiem, tad pievērsām uzmanību tikai tiem. Bet jau pašā sākumā bija skaidrs, ka portālos darbojas vismaz tik pat liels skaits prolatvisko vai antikremlisko troļļu, kuru darbības stils būtu pilnībā atbildis mūsu “apmaksāto troļļu” kritērijiem, bet kurus mēs nereģistrējām, jo tie ieņēma skaidru anti-kremlisko nostāju.Screen Shot 2015-12-16 at 23.05.45 Pārbaudot hipotēzi, ka troļļi varētu viltīgi izmantot dažādas IP adreses, lai pavairotu vienu un to pašu vēstījumu, ieraudzījām vēl pārsteidzošāku ainu: gandrīz puse no šādiem vēstijumiem bija antikrieviski, trešdaļa bija seksa un vieglas peļņas mēstules un tikai nepilni 15% bija prokrieviski.

Galu galā izrādījās, ka portālos acīmredzami darbojas cilvēki, kuri gan aizstāv Krievijas pozīcijas, gan tām aktīvi iebilst. Turklāt gan pro gan anti-krieviskā viedokļa paudēji izmanto metodes, kuras tos varētu ierindot mūsu noteiktajās “apmaksātā troļļa” kategorijā. Un galu galā – vismaz vienā izpausmē, t.i., dažādu IP adrešu izmantošanā, lai masveidā izplatītu vienu un to pašu vēstījumu, antikrieviskie “troļļi” ir daudz aktīvāki.

Nedomāju, ka šie fakti bija īpaši grūti pamanāmi pat ar neapbruņotu aci. Tomēr sabiedrībā tie nebija pārāk interesanti, jo neatbilda tam, ko ļaudis vēlējās dzirdēt. Bija taču tik aizraujoši klausīties stāstos par troļļu fermām, kurās sēž simtiem studentu, kam tiek maksāts, lai viņi vērstu neskaitāmus vēstījumus pret visu Rietumu pasauli un it īpaši – Baltijas valstīm. Varbūt, ka viņi tur patiešām sēž, varbūt, ka raida arī. Tikai Latvijas interneta portālos tas īsti nebija redzams. Vai arī – bija redzams vēl kas cits – tieši tik pat daudz bija indikāciju “Rīgas Pils” (pēdiņās, protams) troļļu fermas aktivitātei. Bet medijus pāršalca tikai tie vēstījumi, kas atbilda gaidām, kā piemēram, 2014. gada nogalē Drošības policija un Re:Baltica bija pārliecināta, ka Latvijā darbojas labi apmaksāta “Troļļu armija” (nevis daži, bet vesela armija, bet tā kā Neo sevi arī sauca par armiju, tad lai nu būtu). 2015. gada vidū pat tika rakstīts par vairākām (sic!) prokremliskām troļļu armijām, kuras šeit it kā darbojoties. Tajā pašā laikā par Latviešu troļļu partizāniem un Latviešu Troļļu brigādēm neviens neko neminēja, jo tas neatbilda sagaidītajam vēstījumam.

Laikā, kad rakstu šo tekstu, pagājušas dažas stundas pēc raidījuma “Tiešā Runa”, kurā tika spriests par to, kā uzlabot demogrāfisko situāciju. Studijā sociālās psiholoģijas profesors Ivars Austers (zina vienu otru lietu par to, kā cilvēki pieņem lēmumus), publicists Otto Ozols un trīs politiķi. Visu raidījuma gaitu (pa daļai Gunta Bojāra mudināti) politiķi nemitējās runāt par naudas izmaksu nozīmi lēmumā par bērnu laišanu pasaulē. Vairākas reizes Austers mēģināja norādīt uz to, ka šāds uzskats ir vienkāršots un neatbilst veidam, kā tiek pieņemti lēmumi. Tomēr politiķi neklausījās. Viņu dienaskārtībā bija tikai viens skaidrojums – vajadzīgi pabalsti. Ja būs pabalsti, tad būs arī bērni. Nu, iespējams arī runa varētu būt par to, ka arī citi ekonomiskas dabas jautājumi (kā bērnudārzu pieejamība) ir no svara. Eduards Smiltēns atsaucas uz aptauju, kur sievietēm jautāts, kas viņām ir vissvarīgākais, lai izvēlētos laist pasaulē vēl kādu bērnu. Sievietes esot teikušas, ka galvenais esot pabalsti (klasiska kļūda, ko studenti pieļauj regulāri: ja aptaujātie varētu atbildēt uz šādu jautājumu, tad sociālie zinātnieki nemaz nebūtu vajadzīgi. Tas, ka daudzi cilvēki kaut ko pasaka, norāda vien uz to, ka daudziem ir tāds viedoklis, tas neko neliecina par to, cik precīzi šis viedoklis apraksta īstās cēloņsakarības). Austers atkal mēģina pateikt, ka te runa ir ne tikai par naudu, šoreiz jau garāk. Deputāti mazliet aizdomājas un sāk jau tā kā runāt par to, ka aizmirsušās īstās vērtības, ka pārāk daudz domājot tikai par materiālajiem labumiem… Bet tas ir tikai īss mirklis, kamēr saruna atkal ievirzās par ekonomiskajiem stimuliem.

Politiķi, kā izskatījās, nepamanīja, ka viņi paši nekādi nespēj izrauties no priekšrokas došanas patēriņam un ekonomiskajiem ieguvumiem (pretēji citām iespējamajām vērtībām, kā, piemēram, ģimene vai kopienas stiprība). Kā izskatījās, viņi arī necentās uzdot jautājumu sev: vai tiešām iemesls, kāpēc viņiem ir tikai tik bērnu, cik ir (un nevis par vienu vai diviem vairāk, kā viņi vēlētos, lai citiem būtu), ir tas, ka pabalsts par bērna piedzimšanu nav pietiekoši liels?

Ir viegli dzirdēt un redzēt to, ko gribas, bet ir ārkārtīgi grūti saskatīt to, ko negribas saskatīt vai kas ir pretrunā ar pārliecību. Tā ir vispārcilvēcīga tendence un no tās nav brīvi arī zinātnieki (un tā kā es arī esmu cilvēks, cik varu spriest, tad arī man piemīt šī vājība). Vienīgās zāles pret šādu tendenciozitāti ir nemitīga (paš)kritiskā domāšana. Vai tiešām tie ir troļļi vai arī man tikai tā gribas noticēt? Vai tiešām tur nav troļļu vai arī man tikai tā gribas noticēt? Vai tiešām šī pase pieder spridzinātājam, vai arī esmu pie šāda secinājuma nācis tāpēc, ka tas tik labi apstiprinātu manus iepriekš pieņemtos uzskatus?

 

Komentēt

Filed under Uncategorized

100 skarbas dziedāšanas gadi

Dziesmu svētki esot viena no mūsdienu Latvijas kultūras būtiskākajām iezīmēm, kultūras kanona stūrakmens. Tomēr, kā izskatās, liela prieka no šiem svētkiem nav, vismaz, ja spriež pēc to plakātiem. Skarbi, nikni, kareivīgi – tā mākslinieks (īstenībā, protams, daudzi mākslinieki) tver dziedošo latvieti. Šķiet, ka kopš Ausekļa hrestomātiskā dzejoļa parādīšanās dziesma nekad nav pārstājusi būt par ieroci:

Augstu, augstu vaļa logā, – vaļā logā,
Vaidelotis parādās, – parādās,

Sirmiem matiem, baltu bārdu, – baltu bārdu,
Vaidu kokle rociņās, – rociņās:

Strinkšēja kokle, dziedāja vecais,
Igauņiem vāles iz rokām šļuka

Bet nē – alojos – LPSR laikā dziedātāji bija reizēm arī līksmi. Tas gan droši vien dziesmas kā ieroča statusu maz mainīja. Mans personīgais skarbuma etalons ir VI vispārējo dziesmusvētku vaidelotis ar vaidu kokli rociņā. Tik tiešām “Dziedāja vecais!” Vai! igauņiem! Koklētāju trio Dr Kārļa Ulmaņa protektorātā arī ir kanona vērti.

Dziesmu dienas IX_latviešu_dziesmu_svētku_plakāts_1 IX_latviešu_dziesmu_svētku_plakāts_2 IX_latviešu_dziesmu_svētku_plakāts V_Vispārējo_latviešu_Dziesmu_svētku_plakāts_1910 VI_vispārējie dziesmu svētki VII_latvju_vispārējo_dziesmu_svētku_plakāts_1931_1 VII_latvju_vispārējo_dziesmu_svētku_plakāts_1931 VII_latvju_vispārējo_dziesmu_svētku_plakāts_1933 X_DZSVETKU-PLAKATS1 XI (II LPSR) dziesmu svētki XII_(III LPSR) dziesmu svētki

Un, lai ikdienas burzmā neaizmirstos tautiskā darba nopietnais raksturs, uz kāda Tallinas ielas brandmūra mākslinieks tapinājis arī monumentālās mākslas formu

Skarbā dziesma (Tallinas ielā)

Komentēt

Filed under Uncategorized

Par Austrumiem, “viņu” darba tikumu un žēlsirdības neesamību

11. septembrī NRA publicēja interviju ar LU Āzijas studiju profesoru Leonu Taivānu. Prof. Taivāns, kura zināšanas attiecīgajā jomā man nav pamata apšaubīt, tomēr izteica dažas vispārinošas atziņas, kurām nepieciešams pievērst vairāk uzmanības. Tā, piemēram:

  • Austrumi ir pārapdzīvoti; pārapdzīvotība noved pie darba tikuma erozijas, cilvēki negrib strādāt. Tas izraisa atslābinātu attieksmi pret darbu.
  • Pārapdzīvotajās Austrumu zemēs darba tikums ir zemā līmenī [cik var noprast – ne tāds, kā Rietumos, kas slaveni ar savu darba tikumu]:

Tas izraisa atslābinātu attieksmi pret darbu. Intensīvs darbs nav raksturīgs Tuvajiem Austrumiem vispār, un pārāk strādīgi cilvēki tur nemaz nav lielā godā. Diez vai mūsu darba devēji grib strādniekus, kuri brīdi pastrādā un sēž

  • Austrumos faktiski nav līdzcietības, žēlsirdības vai altruisma tradīcijas, it īpaši Indijā, kur reinkarnācijas mācības dēļ palīdzēšana citam tiek uzskatīta par bīstamu:

Kristīgās sabiedrības [žēlsirdības] tradīcijas. Tas ir pilnīgs pretstats, piemēram, indiešu kultūrai, kur reinkarnācijas mācība nosaka – ja esi nožēlojamā stāvoklī, tad tas ir tavas iepriekšējās sliktās dzīves rezultāts, un, ja tu kādu pestīsi laukā no viņa situācijas, tad pats vari nelaimē iedzīvoties. Tā ir filozofija, kur nav vietas labdarībai. Arī islāms nav tendēts uz humānismu kristīgajā izpratnē,

Šī intervija ir tapusi kontekstā ar bēgļu krīzi, runājot par cilvēkiem, kas cenšas paglābt savu dzīvību no kara briesmām – galvenokārt Sīrijā. Bēgļi ierodas Eiropā arī no citām valstīm, tomēr ne no Austrumiem kopumā. Tomēr profesors Taivāns runā par Austrumiem it kā tā būtu kāda vienota, homogēna telpa. Šāda attieksme Eiropas akadēmiskajā (un ne tikai) tradīcijā ir ar pamatīgām saknēm. Tās koloniālo un stereotipizējoši maldinošo raksturu jau 1978. gadā trāpīgi kritizēja palestīniešu izcelsmes Amerikāņu teorētiķis Edvards Saīds (Edward Said) grāmatā “Orientālisms”. Lai gan Saīdam taisnīgi ir pārmetuši ne mazāk stereotipizējošu viedokli par pilnīgi visiem “orientālistiem”, viņa kritika par to, ka Austrumi nereti tiek samesti vienā katlā, kurā virst nekārtība, netīrība, izlaidība, kopā ar romantiku, subordinētu feminitāti un eksotisku erotismu, ir visnotaļ pamatoti. Sabiedrības uz austrumiem no… hm… tās vietas, kur rakstītājs stāv (jo Latvija arī pēc būtības ir Austrumi, ja skatās no punkta, kas tālāk rietumos, ar visām no tā izrietošām iespējām stereotipizēt un iemest augstākminētajā katlā arī Latviju) tiek skatīta kā vienāda. Восток – дело тонкое, ar to saprotot, ka vispār jau visos Austrumos viss ir sarežģīti, bet vienādā veidā sarežģīti. Kā izskatās no šīs intervijas, arī profesors Taivāns brīvi maina piemērus te no Indijas, te Sīrijas te Krievijas, kas it kā izskaidro to, ar ko mums būtu jāsastopas, kad runāsim ar bēgļiem no vienas pašas Sīrijas. Kaut kas līdzīgs, kā viens otrs ‘tranzitologs’ jeb teorētiķis, kas pēta valstu pāreju no sociālisma uz kapitālismu, liek vienā katlā Latviju un Kazahstānu tikai tāpēc, ka abas bijušās PSRS republikas. Realitāte, protams, ir daudz raibāka. Kaut arī Orientālistiskais skats lieliski atbilst ‘cilvēka parastā’ ikdienas stereotipiem, tas nebūt nenorāda uz šī skatījuma precizitāti vai pat pareizību.

Par pārapdzīvotību un darba tikumu

Viedoklis par to, vai iedzīvotāju blīvums izraisa produktivitātes paaugstināšanos vai kritumu, ir jautājums, kurā nav vienprātības. Liela daļa pētnieku demonstrē, ka, jo koncentrētāk dzīvo cilvēki, jo lielāka ir iespēja cirkulēt dažādām produktīvām idejām un savstarpēji sadarboties. Tā, piemēram, Ņujorkas Federālo Rezervju bankas pētnieks Džeisons Ābels ar kolēģiem secina, ka iedzīvotāju blīvuma dubultošana pilsētu vidē dubulto arī produktivitāti (līdzīgi skat. arī šeit). Arī Pasaules Bankas pētnieki, apkopojot iepriekšējos pētījumus, secina, ka iedzīvotāju blīvums pozitīvi korelē ar produktivitāti. Tajā pašā laikā pētnieki, kas pievērš uzmanību lauksmaimnieciskajai ražošanai, nereti nāk pie secinājuma, ka iedzīvotāju blīvums šeit nepalielina ražošanas intensitāti (Skat. piem. šeit vai šeit). Tātad, labākais, ko, tālāk neiedziļinoties šajā problēmā, varam secināt: industriālā ražošanā vai pilsētvidē iedzīvotāju blīvums palielina produktivitāti, lauksaimniecībā, pārkāpjot kādu slieksni, intensitāte vairs tiešām nepalielinās. Tātad, profesora Taivāna apgalvojums varētu attiekties uz tiem, kuri nāk no lauksaimniecības reģioniem un arī tikai tad, ja arī tur Sīrijā ir pārapdzīvotība un viņi savu uzvedību nemainītu, nonākot citā vidē.

Tomēr tas ir tikai pieņēmums. Otrs apgalvojums, ko izska profesors, saistās ar darba tikumu, kurš it kā Austrumos neesot cieņā. Ko mēs zinām par darba tikumu šeit? Un kas vispār ir “darba tikums”? Akadēmiskajā vidē, runājot par to, parasti atsaucas uz vācu sociologu un šīs nozarez pamatlicēju Maksu Vēberu (Max Weber), kurš izteica domu par “protestantu darba ētiku” kā pamatu Eiropas uzplaukumam, bet it īpaši dažu Eiropas valstu un ASV straujākam uzplaukumam. Minētā ētika balstās uz noteikumu, ka cilvēka pienākums ir smagi strādāt, bet slinkošana ir grēks. Ilgu laiku tika pieņemts, ka Eiropa=ProtestantuDarbaĒtika, bet VissPārējais≠ProtestantuDarbaĒtika. Tomēr kopš 1980to gadu vidus ir veikti vairāki nopietni mēģinājumi noskaidrot, vai tiešām tā ir, proti – salīdzināt to, cik svarīgas ir attiecīgās ar protestantismu saistītās darba ētikas normas citās sabiedrībās (kurās nereti dominē arī citas reliģijas). Tā, piemēram, Adrians Furnhams un kolēģi salīdzināja attieksmi pret protestantu darba ētikas normām 13 dažādās sabiedrībās. Secinājumi nav glaimojoši nedz eiropiešiem nedz industriāli attīstītajām zemēm. Autori konstatē, ka starp šīm 13 sabiedrībām indieši, melnādainie dienvidāfrikāņi ciskei un zimbabvieši uzrāda visaugstākos rādītājus, bet briti, vācieši un jaunzēlandieši – zemākos. Analizējot citus pētījumus, autori secina, ka augstāki rezultāti attiecībā uz “protestantu” darba ētiku ir konservatīvās sabiedrībās, bet liberālākās šie uzskati ir vājāki. Turklāt attīstības valstīs smags darbs tiek uzskatīts par daudz būtiskāku un slinkums vairāk nosodīts, nekā attīstītajās valstīs. Viņi arī izsaka pieņēmumu, ka ekonomiskā izaugsme varētu būt saistīta ar protestantu darba ētiku tad, ja tā ir saistīta ar individuālismu, bet saistībā ar kolektīvismu tā drīzāk ved uz autoritārismu.

Arī citos pētījumos eiropieši izrādās mazāk orientēti uz “protestantu darba ētikas” normu turēšanu augstā vērtē. Tā, piemēram, Mahmuds Arslans salīdzina turku un britu menedžerus un secina, ka turkiem minētās normas ir svarīgākas nekā britiem. Savukārt attiecībā uz reliģijas ietekmi uz darba ētiku, Ņujorkas Tehnoloģiju Institūta pētniece Brenda Geren, izpētot vairākus šķērskultūru pētījumus, secina, ka smaga darba slavēšana un slinkuma nosodīšana ir raksturīga gan Islāmam, gan Budismam un tāpēc nebūt nav uzskatāma par īpašu kristīgās reliģijas iezīmi.

Lai gan manā rīcībā nav datu tieši par sīriešu darba tikumu, ir skaidrs, ka apgalvojums “Intensīvs darbs nav raksturīgs Tuvajiem Austrumiem vispār, un pārāk strādīgi cilvēki tur nemaz nav lielā godā” ir, maigi izsakoties. neprecīzs.

Par žēlsirdību

Profesors Taivāns arī runā par to, ka Austrumos žēlsirdība nav īpaši augstā cieņā, ka žēlsirdība vispār ir teju vai vienīgi kristīgs izgudrojums.

Žēlsirdība, empātija, altruisms un vēlme palīdzēt un dalīties ar to, kas pašam pieder, ir cilvēcīgo īpašību pamatā. Par šo tēmu pēdējā laikā ir pietiekoši daudz rakstīts un jauni pētījumi liecina par altruisma fundamentālo klātbūtni cilvēku prāta darbībā (skat. piemēram, šeit un šeit). Tāpēc tas nav izgudrojumus, kuru varētu kaut kādā veidā piesavināties viena vai otra filozofiska mācība. Tomēr ko mēs zinām par žēlsirdību un tieksmi palīdzēt dažādās sabiedrībās? Viens no šādiem salīdzinājumiem ir Pasaules Došanas Indekss (World Giving Index), kas, balstoties uz aptaujām par naudas ziedošanu, palīdzēšanu svešiniekiem un brīvprātīgo darbu, tiek apkopots nu jau vairākus gadus. Pirmo vietu šajā indeksā dala ASV un Mjanma (agrāk pazīstama arī ar nosaukumu Birma). Pretēji profesora Taivāna apgalvojumam, ka reinkarnācijas ideja faktiski padara neiespējamu nesavtīgu palīdzēšanu, indeksa veidotāji secina, ka

Žēlsirdīgās došanas jeb dana prakse ir Terevādas budistu reliģiskās darbības neatņemama sastāvdaļa un ir viena no svarīgākajām komponentēm pilnības sasniegšanā (5. lpp)

(par Indijā esošajām pamatīgajām žēlsirdīgās dāvināšanas saknēm daudz rakstījuši arī antropologi, it īpaši Džonatans Perijs (Jonathan Parry) un Džeimss Leidlovs (James Laidlaw).

Arī citi indeksa rādītāji pārsteigs tos, kam patīk vienkāršoti secinājumi par lielās teritorijās dzīvojošu cilvēku paradumiem un to saistību ar kādām šajās teritorijās it kā dominējošām reliģiskām/filozofiskām mācībām. Vairākās Eiropas valstīs, ASV un Kanādā žēlsirdība ir augstā līmenī. Tajā pašā laikā citās Eiropas valstīs – ne visai. Kristīgās ticības intensitātei šeit nav īpaši lielas nozīmes, jo, piemēram, Spānija ir 62. vietā, Itālija 79. kamēr viņu katoliskā māsa Īrija – 4. vietā. Bijušās Dienvidslāvijas valstis, kurās dominē dažādas reliģijas (Serbija, Horvātija, Bosnija un Hrecegovina) ir aptuveni vienādā zemā līmenī. Starp Baltijas valstīm Latvija, starp citu, ir visaugstākā ar savu 89. vietu, bet tikai 10 vietas zemāk par profesora Taivāna cildināto Itāliju. Indija, kurā, pēc profesora vārdiem palīdzēšana ir kaut kas patiešām bīstams, ir 69. vietā, tātad 10 vietas augstāk par jau minēto Itāliju. Kaut arī saskaņā ar Taivānu “islāms nav tendēts uz humānismu kristīgajā izpratnē”, Irāna indeksā ir 19. vietā, Malaizija 7, Indonēzija – 13., t.i. augstāk par tādām “kristīgās pasaules valstīm” kā Zviedrija, Dānija, Somija, Vācija un Austrija, par Franciju, Spāniju un Itāliju nemaz nerunājot. Starp citu, arī Sīrija ir 30. vietā.

Kaut arī apgalvojumi par to, ka sagaidāmie Sīrijas kara bēgļi būs slinki, centīsies apgrūtināt Latvijas jau tā slikti funkcionējošo sociālās drošības sistēmu, var šķist kā sengaidīts akadēmisks apstiprinājums bažām, kuras ‘vienkāršais latvietis’ jau sen ir izjutis, daudz ticamāk, ka šie apgalvojumi tikai lieliski atbilst plaši eksistējošiem stereotipiem, no kuriem lielākā daļa ir maldīgi.

Komentēt

Filed under Uncategorized

Lai ir vēl spīva

Šodien neatkarīgās Latvijas Saeima lielā vienprātībā iebalsoja grozījumus Izglītības likumā, kuru mērķis ir ierobežot informāciju, ko skolēni drīkstēs saņemt un veidus, kā viņi drīkstēs to saņemt. Tas viss tikumības vārdā, lai bērni, kā saka, netiktu indoktrinēti netikumībā. Citi tajā pašā laikā argumentē pret to, ka bērniem būtu jāmāca kritiskā domāšana. Datu, kas liecinātu, ka bērni patlaban būtu kaut kādi īpaši netikumīgi, un ka viņu netikumība būtu radusies skolās pasniegto zināšanu dēļ, protams, nav. “Par” balsojušajiem Saeimas deputātiem arī nevajag, jo viņi zina, ka brīvības jau ir par daudz, jāpasargā mazulīši un kas gan varētu būt pret šādu mērķi?

Mana Latvija ir brīvības valsts. Diemžēl pašreizējā Latvija dodas pretējā virzienā. Tāpēc Raiņa vārdi, ko viņš teica sakarā ar Latvijas neatkarības 10. gadadienu šķiet tik ļoti vietā šodien, kad jau sākam gatavoties 100. jubilejai.

PĒC DESMIT GADIEM

Pirms desmit gadiem tas gan bija,
Es jautāju: «Vai Latvija jau brīva?»
Man toreiz katris priecīgs atsacīja:
«Jā, Latvija ir brīva, brīva, brīva!»

*

Es teicu: «Skaisti! Bet lai ir vēl spīva,
Jo tauta brīva nevar būt nekad par daudz!»

*

Un tagad ko es dzirdu? «Ir par daudz!
Par daudz jau brīva ir tā Latvija!
Un tagad viena tikai vajaga:
Ka brīvai kājai pinekļus lai mauc!
Ka brīvo kaklu sakas drusku žņaudz!»
«Bet, mazākais, ka brīves cīnītājus šmauc!»
Tā apkārt man cits sauc, cits jauc, cits kauc, –
Teic: brīvē sākuši mēs izlaisties,
Jo pārāk labi mums še klājoties.
Tās balsis man liekas kā zināmas,
Pirms desmit gadiem dzirdētas.

*

Es brīnos: vai mēs tiešām pārāk brīvi?
Vai tiešām vedam pārāk zaļu dzīvi?
Vai tiešām tauta ēd par daudz tās maizes?
Vai tiešām katram ir par maz jau raizes?

*

«Jā! jā! – jā! jā!» man pretī kliedz
Un sajūsmības diskantā tik spiedz:
«Mums šogad jubileja, gaviļgads!»
Tik kaut kur lejā dobji atskanēja: «bads!»

*

Kad mājup gāju,
Es klusi sevī nodomāju:
Ak, Latvija,
Ko brīve tevim atnesa? –
Kā savu dzīvi izveidot tu prati,
Kad dzīvi vadīt sāki pati?
Tu nebiji spīva, –
Bet manim galvā vēl atmiņa klaudz:
Nekad par daudz nau tauta brīva,
Nekad par daudz.

Savas skumjas par “iebrīvo Latviju” jau reiz šajā blogā paudu pirms dažiem gadiem

Komentēt

Filed under Uncategorized

Latviešu dzimstības statistikas ēnas puses

Pirms neilga laika publiskajā telpā parādījās dati par to, ka beidzot, pēc ilgiem gadiem Latvijā uzlabojušies dzimstības rādītāji. Jānis Hermanis (@J_Hermanis) savā Tviterkontā ievietoja apkopojumu (skat. attēlu) par šo rādītāju izmaiņām kopš pagājušā gada 80-tajiem gadiem.

Kā redzams, tik tiešām latviešu dzimstības rādītāji ir šajā laikā piedzīvojuši ievērojamas izmaiņas. Perestroikas un Atmodas laikā novērojams pieaugums, kam līdz ar neatkarības atjaunošanu un ar to saistītajām jukām seko straujš kritums. Tas apstājas 1998. gadā un sākas pakāpeniska augšupeja, kura beidzas 2008. gadā (ekonomiskā krīze), seko atkal straujš kritums līdz pat 98. gada līmenim un atkal straujš pieaugums, kas 2014. gadā rezultējies ar faktu, ka latviešu dzimstība ir pārsniegusi mirstības līmeni. Šī ziņa daudziem šķita pacilājoša. Žurnāls IR šodien priecīgi uz vāka liek paziņojumu “Latvieši dzimst!”.

Nevaru nepiekrist šīs līknes pozitīvajai interpretācijai: uz visu iepriekšējo dekāžu fona ir labi redzēt, ka dzimstība kādā grupā pārsniegusi mirstību. Tātad neiespējami tas nav. Tomēr šie dati nav interpretējami viennozīmīgi pozitīvi, jo netieši liecina arī par mazāk atbalstāmām tendencēm. Proti, dzimstība ir lielāka nekā mirstība tikai latviešiem. Citām etniskajām grupām tā joprojām ir negatīva. Šāda parādība liecina ka cilvēki, kuru dzimšanas apliecībā nav ierakstīts “latvietis” kaut kādu iemeslu dēļ rīkojas tā, ka viņu dzimstības rādītāji ir zemāki nekā latviešiem. Lielākās svārstības dzimstības līmenī saistītas ar ekonomiskiem un politiskiem notikumiem. Nelabvēlīgos apstākļos dzimstība samazinās, bet labvēlīgos – paaugstinās. Tātad, ja dzimstība palielinās vienai eitniskai grupai (vai to dara straujāk) nekā otrai, tad ir runa par kādiem diskriminējošiem apstākļiem, kas cilvēkus nostāda labākā vai sliktākā situācijā tikai tādēļ, ka viņi pieder noteiktai etniskai grupai. Par šo ieminējos savā tviterkontā un tas izsauca nacionāli noskaņoto politiķu, eks-politiķu un vienkārši entuziastu niknu reakciju, kura gan nevainagojās ne ar vienu vērā ņemamu argumentu (t.i., visi minētie argumenti uzskatāmi par argumentācijas kļūdām), bet par to vēlāk. Pašreiz paskaidrošu vien, kāpēc varu apgalvot, ka šeit var runāt par diskrimināciju.
Vispirms par diskrimināciju. Latviešu valodas skaidrojošā vārdnīca diskrimināciju definē šādi:

1. Tiesību ierobežošana (noteiktām pilsoņu kategorijām vai atsevišķām valstīm pretstatā citiem pilsoņiem vai citām valstīm); no vispārējiem principiem un kārtības atšķirīga, pazemojoša izturēšanās.
Politiskā diskriminācija — politisko tiesību ierobežošana vai pilnīgs aizliegums.
2. Psiholoģijā — spēja uztvert atsevišķi divus līdzīgus dzirdes, taktilos, redzes kairinātājus, kas iedarbojas vienlaicīgi vai secīgi.

Tomēr šis ir samērā šaurs veids, kā aprakstīt diskrimināciju. Neiedziļinoties visās niansēs, izmantošu Labklājības Ministrijas mājaslapā atrodamo informatīvo materiālu, kurā diskriminācija definēta šādi:

Diskriminācija ir atšķirīga attieksme, izslēgšana vai ierobežojums, kam
par pamatu ir diskriminētās personas rase, ādas krāsa, tautība, valoda,
dzimums, seksuālā orientācija, sociālā izcelsme, mantiskais vai ģimenes
stāvoklis, invaliditāte (veselības stāvoklis), vecums, reliģiskā piederība,
politiskā vai cita pārliecība vai citi apstākļi, ja tam nav pamatota un
objektīva attaisnojuma vai ja trūkst samērīguma starp sasniedzamo mērķi
un izmantotajiem līdzekļiem

Kā arī

Netiešā diskriminācija konstatējama gadījumos, kad šķietami neitrāls noteikums, kritērijs vai prakse nostāda vienu personu grupu (ko apvieno kāds no diskriminācijas pamatiem) īpaši nelabvēlīgā situācijā, salīdzinot ar citu grupu. Piemēram, liekot oficiantēm valkāt īsus svārkus, tiek izslēgtas musulmaņu sievietes vai gados vecākas sievietes.

Tātad šeit nav runa tikai par juridiski noteiktu tiesību ierobežošanu, bet par nostādīšanu “īpaši nelabvēlīgā situācijā”. Statistikas dati rāda, ka, salīdzinot ar latviešiem, citu tautību pārstāvji acīmredzami ir nostādīti īpaši nelabvēlīgā situācijā un tas izpaužas zemākos dzimstības rādītājos vai vēlmē pie iespējas saviem bērniem dokumentos ierakstīt “latvietis” nevis “krievs”.

Tagad paskatīsimies vēlreiz uz grafiku. Latviešu dzimstības rādītāji acīmredzami ir saistīti ar politiskiem un ekonomiskiem procesiem. No 60tajiem līdz 80to gadu vidum latvieši “demogrāfiskajā ziņā nīkuļoja” (Mežs, 8). Kā skaidro Ilmārs Mežs, šāda situācija bija skaidrojama ar nelabvēlīgiem politiskiem un ekonomiskiem procesiem, proti, urbanizētajiem latviešiem bija ļoti grūti tikt pie dzīvokļa (Mežs gan neskaidro, vai ne mazāk urbanizētajiem krieviem bija vieglāk). Savukāt 80to gadu otrajā pusē latviešu dzimstiba sāk palielināties, pārspējot mirstību uz vairākiem gadiem. Mežs šo demogrāfisko lēcienu skaidro atkal ar politiskiem un ekonomiskiem lēmumiem (“demogrāfiskā politika”). Tomēr dzimstības pieaugums šajā laikā novērojams visām etniskajām grupām, tātad pieminētā demogrāfiskā politika nebija etniski specifiska un šajā laikā diez vai var runāt par diskrimināciju.

PSRS demogrāfiskajai politikai pienāk gals līdz ar pašu PSRS un iestājas juku laiki, kuros visu etnisko grupu dzimstības un mirstības rādītāji mainās līdzīgi, t.i., līknes ir aptuveni paralēlas. Tomēr niansētāka izpēte, kādu jau minētajā rakstā apraksta Ilmārs Mežs, liecina, ka jau kopš Atmodas laikiem latviešu dzimstība (uz 1000 iedzīvotājiem) ir bijusi lielāka nekā krievu dzimstība. Atšķirības vislielākās bijušas 1993. gadā un 2008. gada – abi krīzes punkti.

Tātad dzimstības rādītājus lielā mērā ietekmē valsts politika, ar to saistītais iedzīvotāju noskaņojums (psiholoģiskā komforta līmenis) un ekonomiskie apstākļi. Salīdznot dažādu tautību dzimstības līmeni, nav noliedzamas arī kultūru atšķirības – dažiem ir pieņemams, ka bērnu ir vairāk, citi uzskata, ka bērnu skaitam jābūt mazākam. Tomēr šie kultūras noteiktie principi ir daudz maz konstanti un mainās lēni. Turpretī politiskie un ekonomiskie apstākļi mainās samērā strauji.

Sākot ar 1998. gadu, latviešu dzimstība sāk palielināties un tā tas notiek līdz 2008. gada krīzei. No 1998. gada mazliet kāpj arī krievu dzimstība (bet lēnāk nekā latviešiem), tomēr krievu dzimstība samazinās, sākot ar 2004. gadu un turpina kristies līdz pat 2011. gadam, kad dzimstības pieaugums sākas gan latviešiem, gan krieviem, cik noprotams atkal demogrāfiskās politikas rezultātā. Tomēr tikai latviešu gadījumā tas galu galā pārsniedz mirstību.

Man nav pietiekoši daudz informācijas, lai es varētu droši norādīt uz konkrētiem šīs atšķirības cēloņiem, tomēr acīmredzams ir fakts, ka pastāv kaut kādi iemesli, kuru dēļ latviešu tautības iedzīvotāji Latvijā jūtas labāk (un tāpēc, par spīti viņu samērā konstantajai attieksmei pret bērnu skaitu ģimenē vispār viņi tomēr biežāk nolemj laist pasaulē bērnus) nekā citu tautību cilvēki.

Viens no faktoriem, kas nav saistīts ar vēlmi radīt bērnus, ir attiecīga vecuma iedzīvotāju proporcionālais daudzums. Iespējams, ka kopš 2004. gada emigrācijas vilnis ir aiznesis no Latvijas daudz vairāk jaunu krievu nekā jaunu latviešu. Pieņemot, ka labos apstākļos cilvēki parasti izvēlas neemigrēt, arī šis process tomēr norāda uz to pašu diskriminējošo situāciju, proti, latviešiem apstākļi kaut kādā ziņā ir pieņemamāki nekā krieviem.

Vēl cits ar dzimstību nesaistīts arguments balstās pieņēmumā, ka daudzi jauktie pāri izvēlas reģistrēt bērnus kā latviešus, ja vien tāda iespēja pastāv. Tāda iespēja, savukārt, pastāv tikai, ja kāds no vecākiem ir latvietis. Arī šajā gadījumā acīmredzami ir kādi iemseli, kāpēc vecāki domā, ka bērnam būtu labāk, ja viņa dzimšanas apliecībā būtu ierakstīta šāda tautība (parastie apsvērumi “būs dzīvē vieglāk” norāda ne uz ko citu kā ikdienišķo diskrimināciju – tiešo vai netiešo).

Tātad, kopsavilkumā: man nav pietiekoši daudz datu, lai pateiktu, tieši kuri no faktoriem spēlē galveno lomu tajā, ka latviešiem ir izdevies nosvērt dzimstības/mirstības kausus pozitīvā virzienā, bet krieviem to nav izdevies izdarīt. Tomēr jebkurā gadījumā šie dati norāda, ka pastāv zināmi faktori, kuru dēļ Latvijā krievi jūtas sliktāk (vai latvieši – labāk), tā rezultāts ir gan lielāka emigrācija, gan tas, ka vecāki tiecas norādīt latvietību kā bērna tautību kā arī tas, ka bērnu dzimst mazāk. Šķietami “neitrāli kritēriji vai prakses” veicina to, ka latviešu dzimstības statistiskie dati ir lielāki.

Galu galā – kāpēc tas ir būtiski? Galvenokārt tāpēc, ka valsts, kurā cilvēkiem paveras citādas dzīves iespējas tikai tāpēc, ka viņu dokumentos ierakstīta viena vai otra tautība nav tāda valsts, kādu es gribu redzēt Latviju. Nacionālisti, protams, līksmo, pamanījuši, ka latviešiem iet labāk. Tomēr mūsu sabiedrībā neatkarīgi no tā, vai tas nacionālistiem patīk vai nepatīk, ir arī citu tautību cilvēki. Dzīvi cilvēki, ar tām pašām problēmām, ar kādām sastopas tepat dzīvojošie latvieši. Tikai viņiem ir gadījies piedzimt nepareizajā laikā nepareizajā vietā un tāpēc viņu dzīvi ietekmē kādas politikas vai valsts un pārējās sabiedrības sūtīti vēstījumi, kas izpaužas nedrošībā attiecībā uz bērnu radīšanu vai to tautības norādīšanu.  Šāda situācija nav veselīga un tāpēc par dzimstību būtu jālīksmo tikai tiktāl, cik šī situācija ir uzlabojusies visiem Latvijas iedzīvotājiem.

Galu galā par pieminētajiem nacionālās stājas paudēju argumentiem Tviterī. Diskusijā piedalījās tādas politiskās prominences kā Raivis Dzintars, Imants Parādnieks un vēl daži. Lielu daļu no viņiem vairs neredzu (varbūt esmu bloķēts no viņu laika straumes), tāpēc nevaru pilnvērtīgi attēlot mūsu ne visai saturīgo diskusiju, vien varu pieminēt, ka tā arī neizdevās no šiem oponentiem sagaidīt kaut vienu loģisku argumentu, tajos dominēja tā dēvētie ‘ad hominem’ vai ‘red herring’ tipa kļūdainie argumenti, kas ārkārtīgi apgrūtina politisko dialogu mūsdienu Latvijā, jo nedod iespēju strīdēties par lietas būtību, aizvirzot strīdu prom no racionālās gultnes.

Komentēt

Filed under Uncategorized

Par “dabisko ģimeni”

Tieslietu ministrijas parlamentārais sekretārs Jānis Iesalnieks žurnāla Ir debašu sadaļā argumentējot par to, kāpēc nav nepieciešams īpašs regulējums partnerattiecībām, raksta sekojošo:

“Satversmes 110. pants nav nezinātniski “pagrābts no gaisa”. Tas izriet no uz visiem zīdītājiem attiecināma dabas likuma, ka tikai pretēja dzimuma sugas pārstāvji spēj radīt pēcnācējus un turpināt sugu. Tātad dabiskā ģimene, kas sākas ar savienību starp sievieti un vīrieti, ir jebkuras tautas pamatu pamats. Ja dabiskā ģimene savās tiesībās un pienākumos tiek pielīdzināta citiem attiecību modeļiem, tad tiek nonivelēta tās īpašā loma tautas eksistences turpināšanā. Ar to faktiski tiek apšaubīta tautas eksistences nepieciešamība un vērtība.”

Par visu pēc kārtas

Satversmes 110. pants nav nezinātniski “pagrābts no gaisa””. Satversmes pantiem vispār nav jābūt zinātniski pamatotiem, būtu pavisam adekvāti arī, ja tie balstītos vienkārši vienprātībā vai arī (kā tas bija konkrētā panta tapšanā) – politiskā nepieciešamībā, bet lai nu būtu zinātne. Vienīgā zinātne, kas pamatīgi pētījusi laulības un ģimenes institūtu cilvēku sabiedrībā un tāpēc varētu pretendēt uz to, ka šo to zina par to, kas “vispār ir” ģimene vai laulība cilvēku sabiedrībā (un salīdzināšanas labad – arī citu tuvējo sugu sabiedrībās), ir antropoloģija. Tāpēc varētu pieņemt, ka Iesalnieka kungs ir šo to pastudējis šajā jomā, bet droši vien, kā redzams no turpmākā, tā nav.

Tas izriet no uz visiem zīdītājiem attiecināma dabas likuma, ka tikai pretēja dzimuma sugas pārstāvji spēj radīt pēcnācējus un turpināt sugu.” Tik tiešām, tā tas ir iekārtots, ka grūtniecības iestāšanās parasti sākas ar pretējo dzimumu pārstāvju dzimumaktu. Lielākajā daļā cilvēces vēstures arī cilvēkiem obligāti bija nepieciešams dzimumakts, lai sāktos grūtniecība, tomēr jau kopš 19. gadsimta cilvēku praksē dzimumakts un grūtniecība nav obligāts pāris. Dažādas mūsdienu tehnoloģijas, kuras ir pieejamas arī Latvijas iedzīvotājiem, ļauj grūtniecībai iesatāties arī bez dzimumakta. Turklāt kombinācija starp ģenētisko materiālu un sievieti, kura iznēsā bērnu, var būt ļoti dažāda. Tā, piemēram, sieviete var iznēsāt savas māsas/mātes/vecmātes/nepazīstamas sievietes olšūnu, kas apaugļota ar viņas brāļa/tēva/vectēva/nepazīstama vīrieša spermu. Pastāv pavisam reālas iespējas, ka jau tuvākajā laikā būs iespējams panākt embrija veidošanos saplūstot divām olšūnām, bet klonēšanas tehnikas jau tagad pieļauj grūtniecībai iestāties bez nepieciešamības pēc divu dažādu dzimumu pārstāvju DNS izmantošanas (tiesa – vēl ne cilvēku vidē). Pieļauju, ka Iesalnieka kungs šeit iebilstu, jo viņš taču nerunā par šādām mākslīgām metodēm, bet gan par dabīgo ģimeni, normālo grūtniecību. Tomēr cilvēku dzīvē nav nekā tāda, kas būtu vienkārši dabīgs. Viss, ko viņš dara kā cilvēks, ir kultūras mediēts (un par šo jautājumu ir neskaitāmi šķēpi lauzti, bet sīkumos neiedziļināsimies). Ja dabisks ir tas, ko dara citi dzīvnieki, tad jāatzīst, ka latviešu dzīve Latvijā ir nedabīga, jo bez tehnoloģijām, kas ļauj mums izaudzēt pārtiku un sasildīt savu tropiskajam klimatam piemēroto miesu, mēs šeit nevarētu dzīvot. Atšķirības starp surogātmātes grūtniecību vai klonēšanu un miežu putras pagatavošanu uz gāzes plīts šajā ziņā nav – abi ir tehnoloģiski procesi, tikai viens mazliet sarežģītāks par otru. Bet lai nu paliek šādi sīkumi. Tik tiešām – lielākā daļa dzīvnieku grūtniecību sāk ar dzimumaktu starp tēviņu un mātīti. Bet Iesalnieka kungs vēl piebilst “un turpināt sugu”. Sugas turpināšana gan ne vienmēr aprobežojas ar grūtniecību. Lielai daļai dzīvnieku (gan zīdītāju, gan citu) sugas turpināšanai vēl nepieciešamas gadiem ilgas rūpes par jaundzimušajiem. Reizēm rūpes uzņemas tēviņš, reizēm – mātīte, reizēm – abi un reizēm tas ir grupas kolektīvs pasākums. Ja cilvēku “sugas turpināšanu” reducētu uz mātītes apaugļošanu, tad ar to šī suga arī beigtos (jo jaundzimušie nomirtu jau dažas stundas pēc piedzimšanas). Ne mazāk svarīga ir arī turpmākā aprūpe. Šajā aprūpē savukārt vīriešu un sieviešu iesaiste ļoti lielā mērā variē, turklāt reālie apaugļotāji/iznēsātāji nebūt nav vienīgie un reizēm arī – ne galvenie atbildīgie.

Tomēr būtiski piezīmēt – Iesalnieks jau nemaz nerunā par vīrieša un sievietes reproduktīvo vienību, kas rada un audzina bērnus. Latvijā nebūt nav šādu vienību trūkums. Runa šeit ir par šīs apvienības reģistrēšanu kādā valsts datubāzē un publisku izziņošanu un tai sekojošu valsts apņemšanos nodrošināt šim pārim zināmas priekšrocības pretēji tiem pāriem, kas nav reģistrēti šajās datubāzēs un par pārliecību, ka tikai tad, ja tieši šī vienība tiks oficiāli dēvēta par ģimeni, bet citas formas nedrīkstēs saukties šajā vārdā, šīs vienības reproducēsies ātrāk. Proti, runa ir par laulībām. Tos, kas teiks, ka laulības ir universāls rituāls, ar ko sākas bērnu dzemdināšana, atkal jāapbēdina – lielā daļā cilvēces (tāpat kā lielā daļā Latvijas) ģimenes sākums nebūt nav publiska ceremonija. Dažviet to, ka “viņi ir vīrs un sieva” apliecina tas, ka sieviete publiski gatavo kādam vīrietim ēdienu. Citviet – ka vīrietis sāk nest tieši šai sievietei savu medījumu. Tad pārējie zina – šie ir vīrs un sieva. Nereti pietiek ar gulēšanu kopā. Citviet laulības nostiprinās tikai tad, kad piedzimst pirmais bērns. Ģimenei kā tādai nav nekāda universāla sakara ar laulību ceremoniju. Indijā ir kāda sabiedrība, kurā vīrs un sieva pēc laulību ceremonijas vairs ne reizi nesatiekas, sieva pieņem mīļākos un šajos sakaros dzimušos bērnus audzina savas matrilīnijas ietvaros. Tātad – ģimenes pastāv neatkarīgi no ceremonijām. Arī Latvijā ģimenes pastāv (gan heteroseksuālas, gan homoseksuālas, gan nukleāras, gan paplašinātas, gan monogāmas, gan poligīnas, gan matrifokālas, gan droši vien – arī poliandras) neatkarīgi no tā, vai tās ir iereģistrētas kādā valsts reģistrā, vai nav.

Tātad dabiskā ģimene, kas sākas ar savienību starp sievieti un vīrieti, ir jebkuras tautas pamatu pamats.” Šo loģisko lēcienu droši vien kolēģis Ivars Neiders varētu aplūkot savās argumentācijas nodarbībās. Iesalnieka kungs liek domāt, ka no fakta, ka grūtniecība iestājas heteroseksuāla dzimumakta rezultātā kaut kā izriet “dabiska ģimene” un no tās savukārt automātiski izšķiļas tauta. Lai gan antropoloģijā ir daudz pētītas ģimenes formas dažādās pasaules malās un laikos, man līdz šim nav nācies redzēt tādu jēdzienu, kā dabiskā ģimene. Bērni, protams, lielākajā daļā pasaules sabiedrību dzimst dzimumakta rezultātā. Tomēr tas nenozīmē nedz to, ka bērnu vecāki pēc tam dzīvo kopā vai kopīgi audzina bērnus (un šeit runa nav par ‘dažreiz’, bet gan par pieņemtajām kultūras normām). Tēvs var dzīvot kopā ar sievu, bet bieži vien – nedzīvo. Tēvs var iesaistīties tā audzināšanā un sievietes nodrošināšanā, bet nereti to nedara. Bioloģiskais tēvs var būt būtiska persona bērnu audzināšanā, bet daudzviet daudz būtiskāks ir mātes brālis. Cilvēku grupa, kas dzīvo kopā un audzina bērnus var būt liela, maza, pastāvīga, nepastāvīga. Sekss un no tā dažreiz izrietošā grūtniecība nekādā veidā nav saistīta ar kādu noteiktu kopdzīves/ekonomisko/bērnu audzināšanas modeli. 99% no laika, ko suga Homo sapiens pavadījusi uz šīs zemes, tā sastāvēja no klejojošām, mednieku un augu vācēju kopām. Pētījumi liecina, ka šāda tipa sabiedrības pāru kopdzīve parasti ir ļoti plūstoša (gluži tāpat kā šo grupu sastāvs). Pāri dzīvo kopā, ja patīk, bet ja nepatīk – šķiras. Šādas kopdzīves parasti ir vairākas katra kopas dalībnieka mūžā. Ja var runāt par dabisko ģimeni, tad šāda plūstoša, mainīga monogāmija droši vien ir vissenākā un ‘visdabiskākā’. Tomēr tā iekļauj sevī dažādus vīriešus un dažādas sievietes, pusbrāļus un pusmāsas, kuru dzīvesvietas ir biežāk dažādas nekā kopīgas. Kuri cilvēki ietilptu “dabīgajā ģimenē”? Tie, kas devuši ģenētisko materiālu? tie, kas audzinājuši pirmajos gados? tie, kas audzinājuši vēlāk? tie, kas piegādājuši pārtiku vai visi minētie? Vai arī dabiskā ģimene būtu tikai tāda vienība, kur ar reproduktīvu seksu nodarbojas tikai viens vīrietis un viena sieviete un rezultātā radušos bērnus audzina tikai/galvenokārt šis pāris? Tad jāsecina, ka “dabīgā ģimene” ir visai reta parādība. Teikuma beigās Iesalnieka kungs izdara vēl vienu loģikas lēcienu, sasaistot jau iepriekš nepamatotos apgalvojumus ar “Jebkuras tautas pamatu”. Tautas pamats nekādā veidā nevar būt grūtniecibas iestāšanās no heteroseksuāla dzimumakta un šajā heteroseksualitātē it kā balstītā vienībā starp vīrieti un sievieti, jo tautu veido noteikti socializēti cilvēki, kam ir kopīga ideja par identitāti. Tauta nepiedzimst, tā izveidojas socializācijas rezultātā. Vēl nav piedzimis neviens dabiskais latvietis. Jā, tautu pamatā ir cilvēki, bet, kā jau iepriekš minēts, cilvēku veidošanās nebeidzas ar grūtniecību. Tautas veidošanās ar to pat nesākas.

Tālākais Iesalnieka kunga teksts droši vien izriet no apgalvojuma – ja jau ļausim laulāties vīriešiem ar vīriešiem un sievietēm ar sievietēm, tad tautai gals klāt. Man allaž šķitis interesanti, kāpēc kāds lai tā domātu, ja nu vienīgi, ja šim kādam šķiet, ka jebkurš normāls cilvēks, ja ļautu izvēlēties, būtu homoseksuāls. It kā homoseksualitātei būtu kāda īpaša, dabiska pievilcība, kam pretoties var tikai ar gribasspēku un stingru audzināšanu. Tomēr atgriezīsimies pie grupas atražošanās. Kā jau esmu daudzreiz minējis, tautas reprodukcijas problēmas neslēpjas nedz gejos un pat ne katoļu mācītājos (kas taču arī nevairojas), bet gan heteroseksuālo pāru mazajā vēlmē pēc bērniem. Papua Jaungvinejā ir vairākas sabiedrības, kurās vīrieši pretīgumā novēršas no domas par kopošanos ar sievieti. Viņi dzīvo atsevišķā vīru mājā un izvairās no saskarsmes ar sievietēm. Viņi uzskata, ka, lai zēni normāli attīstītos, viņiem pirmspubertātes vecumā vairākus gadus regulāri jādzer vecāko vīriešu sperma, ko viņi iegūst orālā seksa ceļā. Visi vīrieši šajās sabiedrībās parasti nodarbojas ar homoseksuālu seksu ar mazgadīgajiem. Ar sievietēm pienākuma pēc mīlējas tikai dažas reizes gadā. Pretēji homofobu pareģojumam nedz etoro, nedz sambieši nav iznīkuši un negrasās iznīkt. Bērnu skaits Jaungvinejā uz vienu sievieti krietni vien pārsniedz vidējā latviešu homofoba un lielākoties arī vidējās latviešu daudzbērnu ģimenes mātes bērnu skaitu.

Ja Latvijas heteroseksuālie pāri (kuri apgalvo, ka viņiem patīk mīlēties ar pretējo dzimumu) vismaz reizi gadā izdarītu to, ko ar savām sievietēm izdara Papua Jaungvinejas vīrieši (kam to darīt ir pretīgi, un viņi to neslēpj), tad droši vien viņiem/ām nebūtu jātērē savs laiks, lai mēģinātu pārliecināt sevi un citus, ka Latvijā dzimst maz bērnu, jo homoseksuāļi grib savas attiecības oficiāli iereģistrēt kā ģimeni kaut kādā valsts datubāzē, iegūstot no tā izrietošās tiesības vienam pret otru un savu kopīgi veidoto īpašumu.

PS starp citu, dabiskās ģimenes termins acīmredzami iegūts no kristīgi konservatīvās organizācijas World Congress of Families, vismaz šī organizācija apgalvo, ka ir šī termina autore un esot to kaldinājusi “1998. gadā senajā pilsētā Romā, 2. gs pmē istabā”  lai ko tas arī nenozīmētu.

Komentēt

Filed under Uncategorized